Torīt apsarmojušais mežs apliecināja steidzīgajiem garāmgājējiem, ka miers dabā ir augstāks par mūsu saprašanu.
Torīt apsarmojušais mežs apliecināja steidzīgajiem garāmgājējiem, ka miers dabā ir augstāks par mūsu saprašanu. Bet steidzīgie ļaudis šo vēstījumu nesaklausīja. Pirmo ziemas rīta sarmu tumšās egles un pelēcīgi violetie bērzi svinēja vieni.
Ap pusdienlaiku siltais gaiss mežu ietērpa ikdienas pelēcīgajās drēbēs. Tomēr egles joprojām apliecināja vitālu temperamentu, bet pelēcīgi violetie, mazliet nosalušie bērzi garāmgājējiem mācīja pacietību.
Nav viegli vienkārši BŪT un GAIDĪT.
Bet bērzi neuzdeva agresīvi neapmierinātus jautājumus, kāpēc viņiem (nabadziņiem) tā jācieš. Bez lapām, bez sulām, bez putniem, saules un siltuma, kas viņos raisa radošu dzīvi no pirmajiem pumpuriem līdz vēlīnajam lapkritim. Viņi nekurnēja, ka eglēm ir vieglāk un ka mežā trūkst sociālā taisnīguma.
Bērzi izskatījās pacietīgi kā mūsu trūkumcietēji, kuri zina, ka ziemā ir grūtāk nekā vasarā un ka ar to vienkārši ir jārēķinās.
Galu galā bērzi un trūkumcietēji nav domāti augstiem godiem. Nu kurš Ziemassvētkos savā istabā nesīs pliku bērzu? Arī pēdējā gaitā izvadot, kad visi aizgājējam kļuvuši vislabākie draugi, nekaisīs bērzu skaras vai tāsis. Tādās goda reizēs atceras egli…
Bērzs der pirtsslotai un zaru slotai pagalma slaucīšanai.
Katram namam un cilvēkam sava vieta. Kad egles grib nonākt pie plikajiem pirtī, bet zaru slota vēlas izgreznoties Ziemassvētkos, tad to var saukt par politiku.
