Pagājušajā 2005. gadā par panākumu var uzskatīt to, ka attīstības sadarbības jautājums ir aktualizēts valsts līmenī, kur par to vairs nebrīnās.
Pagājušajā 2005. gadā par panākumu var uzskatīt to, ka attīstības sadarbības jautājums ir aktualizēts valsts līmenī, kur par to vairs nebrīnās. Arī ārpus Ārlietu ministrijas to uztver kā realitāti, nevis greznumlietu bez praktiskas nozīmes. Kā panākums jāvērtē arī tas, ka ievērojami augusi sabiedrisko organizāciju aktivitāte attīstības sadarbības jomā un arvien vairāk NVO ne tikai izrāda interesi par iespējām iesaistīties attīstības palīdzības projektos, bet arī reāli to dara, izmantojot gan savus, gan valsts, gan citu donoru resursus. Tām izdevies atrast savu vietu, kā to apliecina aktivitātes Gruzijā un Moldovā, sniedzot atbalstu gan turienes NVO sektoram, gan valsts pārvaldei.
Uzņēmēji ir Latvijā pagaidām salīdzinoši maz apgūts attīstības sadarbības politikas resurss ar lielu potenciālu. Tomēr arī viņi sāk saprast, ka iesaistīšanās attīstības sadarbībā ir ieguldījums, kas dod iespēju gūt vai paplašināt starptautisku pieredzi, izveidot jaunus sakarus un iepazīt neapgūts tirgus saviem pakalpojumiem un precēm. Latvijas konsultantu un pakalpojumu sniedzēju sekmīga dalība konkursos par attīstības sadarbības projektu īstenošanu vairs nav nejaušība, bet jau ikdiena.
Lai gan atbalsts palīdzības sniegšanai citām valstīm nav mainījies dramatiski, tomēr tas kopš 2004. gada ir audzis no 38,2 procentiem līdz 44,3 procentiem. Svarīgi arī, ka palīdzības sniegšanas noliedzēju skaits sarucis no 51,1 līdz 44 procentiem. Situācija apliecina, ka sabiedrība jāinformē un jāizglīto par attīstības sadarbības jautājumiem. Jāveicina cilvēku zināšanas un izpratne par to, kas notiek citās pasaules valstīs, jo tad daudz vieglāk arī solidarizēties un sniegt palīdzīgu roku.
Efektīvai palīdzības sniegšanai, protams, nepieciešami resursi – ideālā gadījumā gan pietiekami finanšu, gan cilvēku resursi. Latvijas situācijā sevišķi svarīgi akcentēt pēdējos, jo ne tuvākajā, ne vidējā termiņā mēs nevarēsim attīstības sadarbībai pieejamo līdzekļu ziņā konkurēt ar valstīm, kam sadarbības attīstība kļuvusi par tradīciju. 2005. gadā attīstības sadarbībai piešķirti 100 000 latu. Šie Latvijas resursi nav salīdzināmi ar Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Nīderlandes vai Kanādas resursiem, ar kuru palīdzību arī Latvija 15 gados spējusi sasniegt atzīstamu attīstības līmeni.
Latvija attīstības sadarbībai var piedāvāt pieredzi un zināšanas, kas iegūtas straujā pārmaiņu laikā. Dažas jomas, kurās Latvijas pieredze un zināšanas augstu vērtē tuvi un tāli kaimiņi, ir naudas, nodokļu, pensiju sistēmas reforma un pieredze robežsardzes institūcijas veidošanā. Piemēram, pašlaik Latvija sniedz atbalstu Moldovai efektīva robežsardzes dienesta izveidošanā, pašu robežu drošības pilnveidošanā, kā arī kinoloģisko dienestu attīstīšanā.
Turpmāk Latvijā jāpanāk, ka attīstības sadarbība kļūst par vienu no ārpolitikas prioritātēm un jāstiprina sistēma, kas spēj tikt galā ar aktuālajām attīstības palīdzības situācijām. Vadības līmenī ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka attīstības sadarbība ir joma, kurā valstis sevi ļoti redzami parāda starptautiski un veido savu tēlu. Efektīvai dalībai attīstības sadarbības jomā ir vajadzīgs valsts atbalsts un lobijs. Pašu mājās nepieciešama sakārtota likumdošana un atbalsta struktūras. Savukārt starptautiskā līmenī svarīgi, lai solījumi piedalīties un palīdzēt citiem sakrīt ar spēju piedāvāt savus resursus pārliecinoši un pārdomāti.
Līdz sekmīgam rezultātam jāapzina kārtība, kādā rekrutēt ekspertus no valsts pārvaldes. Jāsagatavo arī detalizētas procedūras attīstības sadarbības projekts ieviešanai no valsts finanšu resursiem, kam katru gadu vajadzētu augt, lai atbilstu ES noteiktajiem palīdzības sniegšanas kritērijiem un pašas Latvijas līdz ar citām jaunajām ES dalībvalstīm paustajai gatavībai jau tuvākajā laikā attīstības palīdzībai veltīt 0,1 procentu no nacionālā kopprodukta (NKP) jeb, pēc 2004. gada datiem, aptuveni 7 miljonus latu.
Dažas ES jaunās dalībvalstis attīstības palīdzības sniegšanā tikušas tālāk nekā Latvija. Piemēram, Slovēnija jau 2001. gadā sasniedza 0,13 procentu no NKP jeb 25,5 miljonus ASV dolāru, Slovākija – 0,06 procentus jeb 11,67 miljonus dolāru, bet Čehija – 0,05 procentus jeb 26,49 miljonus. Kaimiņvalsts Igaunija tikko paziņojusi, ka gatava līdz 2010. gadam palielināt attīstības palīdzības apmēru līdz 0,17 procentiem no NKP jeb aptuveni 16 miljoniem latu gadā.
Efektīvai attīstības palīdzības sniegšanai nepieciešami ne tikai resursi, bet arī pienācīgs analītiskais un projektu ieviešanas atbalsts. Ideālā gadījumā valstij jāspēj nodrošināt analītiskās un ieviešanas funkcijas. Iespējams, šīs funkcijas ir lietderīgi apvienot vienā institūcijā, piemēram, aģentūrā, kas darbotos valdības padotībā, tomēr būtu pietiekami neatkarīga, lai spētu operatīvi un elastīgi reaģēt uz aktuālajām “attīstības sadarbības situācijām”.
Pārfrāzējot latviešu tautas sakāmvārdu “dots devējam atdodas”, par attīstības sadarbību var teikt, ka ilgākā termiņā “dodot var gūt”. Palīdzība attīstībai tiek skatīta ja ne kā darbs ekspertiem un valsts prestiža jautājums, tad vismaz kā drošības un stabilitātes veicinoša darbība valstī un reģionā. Galu galā attīstības sadarbības mērķis ir panākt sabiedrības ilgtermiņa sociālo un ekonomisko attīstību.
Saīsināti no politika.lv.
