Manā īpašumā ir 30 gadu vecs ledusskapis, tādēļ, paņēmusi 100 latu, devos iegādāties jaunu. Protams, uz līzinga.
Manā īpašumā ir 30 gadu vecs ledusskapis, tādēļ, paņēmusi 100 latu, devos iegādāties jaunu. Protams, uz līzinga.
Man vajadzēja “nieka” divas dienas, lai uzzinātu, ka man – 75 gadus vecai un ar 70 latu lielu pensiju (vai pabalstu – sauciet to, kā gribat) – nekas netiek dots. Jo es varu ar šo pirkumu nesamaksājusi aizbēgt vai nomirt. Un man kā nepilnvērtīgai personai vajag galvotāju. Tikai… kur tādu ņemt, ja visi manējie ir svešumā, kur spiesti strādāt, lai izdzīvotu. Ja es nodzīvošu vēl 10 gadu, tad man diemžēl tas jādara bez tādas “luksus” lietas kā ledusskapis.
Gribu pajautāt cienījamām bankām – kur ir garantija, ka aizdevumi jauniem cilvēkiem nevar tāpat izkūpēt? Neviens šai zemītē nav nemirstīgs.
Tāds bija mans Ziemassvētku “pirkums”. Ar rūgtumu sapratu, ka nabadzīgs un vecs cilvēks šai zemei un valdībai ir kā nevajadzīgs atkritums, no kura jo ātrāk atbrīvojas, jo labāk. Vēl runā par cilvēku tiesībām. Kur tad nu ir manas tiesības? Varbūt es vairs neskaitos cilvēks?
Ar cieņu – Erdmane
