Ne viens vien domāja, ka misionāru Briggu ģimene jau pēc pāris gadiem atgriezīsies savās mājās Amerikā, taču nu rit astotais gads, kā viņi sludina Dieva vārdu Latvijā.
Ne viens vien domāja, ka misionāru Briggu ģimene jau pēc pāris gadiem atgriezīsies savās mājās Amerikā, taču nu rit astotais gads, kā viņi sludina Dieva vārdu Latvijā. Andris kopā ar kundzi Lindu izveidojuši Ozolnieku baptistu draudzi, kā arī veicina dažādus citus baptistu un ekumeniskus kristiešu pasākumus. Viņu ģimenē aug trīs bērni. Īsi pirms Ziemassvētkiem “Ziņas” tikās ar šiem cilvēkiem viņu mājās Valgundes pagastā.
Kā jūs atradāt viens otru un sākāt kalpošanu?
Kopā esam mācījušies vidusskolā. Linda bija vienu klasi augstāk – turpat, kur mans vecākais brālis. Kad man palika 16 gadu, vasarā gribēju strādāt. Tad brālis ieminējās, ka zinot kādu neliela restorāna menedžeri, kas man varbūt varētu atrast darbu. Kad aizgāju uz tikšanos, izrādījās, ka menedžeris ir Linda… 1987. gada Ziemassvētku ballē mēs viens otram atzināmies mīlestībā, kļuvām pāris un pēc pieciem gadiem apprecējāmies.
Abi esam auguši kristīgās ģimenēs. Mūsu pilsētiņā bija neliela latviešu luterāņu draudze, taču mans tēvs ir amerikānis, pēc ticības baptists, kas ASV, sevišķi dienvidos, ir ļoti populāri. Cerību atgriezties Latvijā, šķiet, nebija nekādu. Tad vecmāmiņa noteica, ka dzīvosim tā kā amerikāņi, un mēs, bērni, aizgājām baptistu draudzē. Jāpiebilst, ka arī latviešu valodu iemācījos tikai tad, kad bijām atbraukuši uz Latviju. Atceroties bērnību Amerikā, jāteic, ka man ļoti veicās ar ticības mācības skolotāju svētdienas skolā. Viņa prata vienkāršiem vārdiem izskaidrot garīgās lietas.
Pēc universitātes beigšanas mēs ar Lindu gribējām pārcelties dzīvot uz lielpilsētu – Detroitu. Man bija doma strādāt par policistu. Detroitā meklējām arī draudzi, kurā varētu darboties turpmāk. Satikām kādu misionāru, kas ilgāku laiku bija kalpojis Japānā. Un tad pienāca brīdis, kad es Dievam jautāju: “Ko tu gribi, lai es darītu?” Pirms tam man bija savi plāni, bet nu nolēmu pilnīgi paļauties uz Visaugstāko. Jutu, ka Dievs atbildēja, lai es kļūstu mācītājs un varbūt arī misionārs. Tikai nevarējām uzreiz saprast, uz kuru zemi, varbūt pat džungļiem, šajā misijā doties. Mācītājs mūs nomierināja: “Paga, paga, drusku lēnāk! Vispirms vajag šim darbam sagatavoties!” Tā ar Lindu nokļuvām seminārā Teksasā.
Kā sākās jūsu ceļš uz Latviju?
Pirmo reizi Latvijā biju kopā ar vecākiem 1988. gadā. Apciemojām radus, brālēnus, māsīcas un braucām atpakaļ. Taču seminārā Teksasā iepazināmies ar Kārli Grūberu. Viņš bija dzīvojis gan Latvijā, gan Brazīlijā, un viņam bija pazīstami daudzi baptisti Latvijā. Tā 1994. gadā atbraucām uz Rīgu, Jūrmalu. Pēkšņi mūsu grupas vadītājs saslima ar gripu, un man visos sarīkojumos bija jāuzņemas runasvīra pienākumi. Noskaidrojās, ka es, pamatojoties uz savu izcelsmi, varu iegūt Latvijas pilsonību. Draudze atbalstīja domu, ka es varētu ierasties tēvzemē kā misionārs. Pēc semināra vēl divus gadus meklējām draudzes, kas būtu gatavas atbalstīt mūsu misiju, un šo atbalstu arī ieguvām.
Kā jums izdevies Latvijā iedzīvoties? Esat te jau vairāk nekā astoņus gadus.
Pirmās sajūtas 1997. gadā Rīgas lidostā bija ļoti dīvainas. Kabatā nevienas atslēgas – nebija ne dzīvokļa, ne automašīnas. Uz rokām gadu vecā pirmdzimtā Emīlija, Linda jau bija cerībās ar Lūkasu… Mums ļoti nāca pretī Jelgavas radi, jo sevišķi Rogu ģimene. Dzintra Zilberte izmitināja savā dzīvoklī, divas trīs reizes nedēļā mācīja latviešu valodu. Sākām apmeklēt arī Jelgavas baptistu draudzi, kur, protams, dievkalpojumā sākumā ne vārda nesapratām. Arī uz veikalu gājām vārdnīcu rokās. Visas lietas vajadzēja nosaukt un pārdevējai parādīt vitrīnā. Tolaik vēl Jelgavā nebija neviena lielveikala, kur sakrauj pirkumus ratiņos un kasiere elektroniski nolasa svītru kodu.
Pēc apmēram trim gadiem sāku sludināt arī latviski. Jelgavas baptistu draudzē kalpotāju gan pietika, un pēc mācītāja Modra Mūrnieka ieteikuma es uzņēmos pastāvīgi vadīt Bībeles stundas, un tā izveidojās Ozolnieku draudze. M.Mūrnieks gan piebilda: “Ja šo lietu esi sācis, tad nedrīkst pārtraukt.” Tā mēs darbojamies. Ik svētdienu uz dievkalpojumiem un svētdienas skolas nodarbībām atnāk 40 – 50 cilvēku. Draudze ir ļoti draudzīga un izpalīdzīga. Ja labi veiksies, tad nākamajā pavasarī Ozolniekos netālu no vidusskolas tiks ielikti baznīcas pamati. Jāpiebilst, ka novads mums ļoti nācis pretī un baznīcai iedalīta zeme. Paralēli tam darbojamies arī starptautiskos kristiešu projektos. Amerikāņi, arī daudz kristiešu citās augsti attīstītās valstīs ir ieinteresēti, lai evaņģēlija vēsts iet tālāk par viņu mājas slieksni, labprāt vāc dāvanas. Tad nu mēs ar Lindu centāmies šo palīdzību Latvijā koordinēt. Tā tas bija, piemēram, ar akciju “Samariešu soma”, kuru organizēja ASV plaši pazīstamais sludinātājs Franklins Grahams. Tās laikā bērniem tika sagatavoti četri miljoni dāvanu paciņu, kas apceļoja gandrīz visu pasauli.
Kalpošana augstākajai idejai, Dievam – tas ir cēli, slavējami, bet vai tomēr jums nav grūti tik ilgi būt prom no vecākiem un radiem?
Manuprāt, Dievs ir arī ļoti praktisks. Piemēram, bija laiks, kad Linda jutās diezgan vientuļi, trūka cilvēku, ar ko aprunāties. Man bija darbabiedri, dzīve ārpus mājas, bet viņai – ne. Es lūdzos, un Dievs atsūtīja palīdzību. Draudzē atradās sieviete, kas mācēja runāt angliski un varēja Lindu atbalstīt. Tiešām Dieva brīnums ir cilvēki, ko mums, ar abām kājām uzreiz ielecot Latvijā, iznācis satikt. Linda mājās māca bērniem angļu valodu, arī matemātiku – tā, kā to pasniedz amerikāņi. Domāju, ka viņi nav zaudētāji izglītībā, salīdzinot ar brālēniem un māsīcām Amerikā.
Ko jūs vēlētu mūsu lasītājiem?
Priecīgus Ziemassvētkus! Turklāt gribētos, lai katrs šajā laikā ne tikai dabū dzirdēt, ka Dieva dēls ir piedzimis, bet izjūt to personīgi. Lai meklē un atrod Jēzu!
***
Par Lindu un Andri Briggiem
Dzintra Zilberte, Jelgavas rajona skolu metodiķe:
Kolosāla ģimene. Var teikt – kur ierodas Briggi, tur stiprinās cilvēciskās attiecības: labestība, saticība, izpalīdzība, godīgums. Viņi ir patiesi, Dieva aicināti cilvēki. Turklāt savā darbā lieliski viens otru papildina – Andris ir mācītājs, Linda izglīto bērnus svētdienas skolā. Abi ar lielu centību mācījās latviešu valodu, dzimta Amerikā atbalsta viņu atgriešanos. Domāju, ka viņi šeit arī paliks.
Ausma Melluma, Ozolnieku baptistu draudzes priekšniece:
Andris Briggs pie mums vadīja Bībeles studijas, un mūsu grupa pirms pusotra gada pārtapa oficiāli reģistrētā Ozolnieku baptistu draudzē. Andris sludina ļoti vienkāršiem vārdiem, attiecībās ar draudzi ir pazemīgs, gatavs palīdzēt ne tikai ar savu padomu, bet arī praktiski. Viņi abi ar Lindu ir kā draugi, nevis mācītāja kungs ar kundzi vai augstprātīgie amerikāņi. Abi ļoti mīl bērnus.
Jāpiebilst, ka 25. decembrī, kā līdz šim katru svētdienu, Ozolnieku baptistu draudze pulcēsies Skolas ielā 4. Svētku eglīte iedegta pulksten 11. Tas ir par stundu agrāk, nekā parasti svētdienās sākās dievkalpojumi.
