Vēl pāris dienu, un tālajā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tieši pusnaktī tiks turpināta kāda gadu desmitiem ilgusi tradīcija.
Vēl pāris dienu, un tālajā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā tieši pusnaktī tiks turpināta kāda gadu desmitiem ilgusi tradīcija. Naktī uz jauno gadu simtiem divriteņu un četrriteņu braucamo startēs pasaulē grūtākajā rallijreidā, kurā jāšķērso lielākais Āfrikas tuksnesis. Tikai pēc septiņpadsmit dienām vairāki desmiti veiksminieku varēs nogurušās kājas mērcēt Atlantijas okeānā. Liela daļa planētas iedzīvotāju, kas aizturētu elpu sekos drosminieku pūliņiem tikt galā ar tuksneša smiltīm un pašu nogurumu, aplaudēs finiša līniju sasniegušajiem. Un noteikti sirdī viņus apskaudīs. Tā tam vajadzētu būt. Gluži kā katrā reizē, kad cilvēks met izaicinājumu vispirms jau pats sev – tikt galā ar “nevaru” –, tikai pēc tam liktenim – būs vai nebūs. Pagājušo reizi nesanāca. Varbūt tagad izdosies?
Trešo reizi Dakaras rallijreidā likteņa izaicinājumu pieņem mūsu novadnieks no Elejas Jānis Vinters. Iepriekšējās divas reizes liktenis viņam bija nelabvēlīgs. Ja arī šoreiz tas rādīs nelaipnu vaigu, nekas, būs nākamā iespēja. Tieši tāpat var teikt par ikvienu cilvēka centienu uzvarēt vispirms sevi. Vismaz ir mēģināts.
Tā gan daudziem nešķiet. Arī “Ziņu” interneta mājas lapā reizi pa reizei kāds lasītājs, kas aizslēpies aiz segvārda jeb nika “Zigurds”, mēģina moralizēt par to, ka laikraksts nevajadzīgi popularizē latvieša mentalitātei galīgi nederīgu sporta aktivitāti. Turklāt reizi pa reizei tiek piesaukts arī naudas jautājums, viss liecinot par pilnīgi nevajadzīgu līdzekļu šķērdēšanu. Tā nu “Zigurds” (godīgi sakot, ne viņš viens) izsaka sakramentālo jautājumu: “Kas maksā par šādu ekspedīciju, ņemot vērā, ka to nav organizējuši motociklu ražotāji? Vai tie naudas maka turētāji saņēma nodokļu atlaides (uz mana un jūsu rēķina)?” Viņam un citiem līdzīgajiem taujātājiem pārējais jau šķiet mazsvarīgs. Muļķīgākais, ka bieži vien šāds jautājums, kā minēts, tiek saistīts gan ar nacionālo piederību, kuras mentalitāte, lūk, esot pavisam citāda. Tiek piesauktas gan mistiskas valsts tradīcijas, gan tikpat mistiska un nekonkrēta kopējās naudas tērēšana. “Zigurdam” un viņam līdzīgajiem kritiķiem nav būtiski, ka pusaudži un jaunieši tā vietā, lai bezmērķīgi nosistu laiku spēļu “zaudētavās” vai uz ielas, trenējas karatē vai pauerliftingā. Protams, Dainu tēva tautasdziesmu skapī taču nav saglabājusies neviena četrrinde par bāleliņu, kas ar naidniekiem tiek galā kailām rokām un mētājot pa gaisu kājas. Varbūt pieņemts, ka mums būtu raksturīgi ar kādu purva nešķīsteni pieveikt, to viltīgi apčakarējot? Kur nu vēl par tik senlatviešiem neraksturīgu sportisku nodarbi kā motocikls un braukšana pa tuksneša smiltīm. Kritiķiem arī ir nesvarīgi, ka Jāņa Vintera un viņam līdzīgo censoņu rosīšanās bieži vien Latvijas vārdu ir nesusi pasaulē tālāk un spožāk nekā diplomātu un politiķu pulki.
Minētā sakarā “Zigurdam” un viņam līdzīgo kritiķiem jāsaka – ko, mīļie, paši esat darījuši? Bez neapmierinātas burkšķēšanas par mistiskas “kopējās naudas kases” tukšošanu, par “tautas mentalitātei” neraksturīga sporta veida ievazāšanu un tamlīdzīgi. Ticamākais, ka nedz “Zigurdam”, nedz viņam līdzīgajiem kritiķiem nav mazākās nojēgas par to, kur un kā atrasts finansējums. Šie cilvēki drīzāk būtu pelnījuši atzinību par panākumiem un savas valsts vārda spodrināšanu. Kaut vai par to vien, ka bezmērķīgi nenosit laiku, piekopjot patiesi kaitīgus ieradumus. Tādus pašus atzinīgus vārdus šoreiz pelnījuši tie, kas uzskata par vajadzīgu materiāli atbalstīt daudzus jo daudzus sportistus. Tas, kas pirms laika šķita kaut kas tāls un pārlieku eksotisks, jau kļuvis par gluži ikdienišķu sporta veidu. Kaut vai tas būtu hokejs, karatē un kērlings.
