Kad gaišie ģimenes svētki palikuši aiz muguras, tā vien gribas kārtīgi iztrakoties, un viena no vietām, kur to var izdarīt, ir karnevāls.
Kad gaišie ģimenes svētki palikuši aiz muguras, tā vien gribas kārtīgi iztrakoties, un viena no vietām, kur to var izdarīt, ir karnevāls. Tiesa, pie mums šo izklai˛u tradīcijas nav tik plašas kā, piemēram, Brazīlijā. Latvijā maskas saglabājušās no ķekatu laikiem un klāt nākušas arvien jaunas.
Atkarībā no cilvēka izdomas, finansiālajām iespējām un brīvā laika maskas var darināt pats. Visvienkāršākās, protams, ir sejas maskas – gan briļļu, gan dažādu dzīvnieku ģīmīšu formā. Tās izgatavojamas diezgan vienkārši – no kartona vai kāda cita papīra (ne pārāk plāna) izveido sagatavi, kuru aplīmē ar krāsainu papīru, spalvām, akmentiņiem – visu, kas vien iešaujas prātā. Interesanti izskatās arī maskas, uz kurām uzlīmēti dažādu formu makaroni, kas nokrāsoti, iespējams izmantot arī nagu laku. Gatavai maskai var pielīmēt garākas spalvas, kas sniegtos pāri pierei uz augšu. Tā īpaši labi izskatīsies sievietei pie vakartērpa. Masku var stiprināt ar gumiju vai pielīmēt (piešūt) pie kāta, tikai tad tā var būt neērta, jo visu laiku jātur.
Ja grib izveidot sarežģītāku tērpu, iespējams izmantot kādu no “Ziņu” piedāvātajām idejām vai vienkārši ļaut vaļu fantāzijai, jo nereti revīzija skapī vai vecmāmiņas pūra lādē var palīdzēt radīt fantastiskas maskas.
Skolniece
Slaida auguma īpašniecēm, it sevišķi, ja viņām ir draisks raksturs, piemērots būs skolnieces tērps. Tam var izmantot īsus faltētus vai flisētus svārciņus (parasti rūtainus), baltu blūzīti un pusgarās zeķes. Tēlu paspilgtina divas bizītes vai astītes. Ja tās neļauj izveidot dabīgo matu garums, iespējams izmantot parūku.
Puķu feja
Tās daiļā dzimuma pārstāves, kurām piestāv un patīk zaļā krāsa, var kļūt par puķu fejām. Pamatā visam – zaļa, gara, vēlams taisna piegriezuma kleita, kuru akcentē ar audumam piestiprinātiem mākslīgajiem ziediem (var izmantot arī dabīgos, bet jārēķinās, ka tie ātri novīst). Šāda tērpa īpašniecei jāpadomā par matu sakārtojumu – arī tajā noteikti jāiesprauž ziedi.
Spoks
Šī maska ir viena no vieglāk izgatavojamām. Tai vajadzīgi divi palagi un auduma krāsas (acu uzzīmēšanai, mutei utt.), var izvēlēties tādas, kas naktī spīd. Acu vidū jāizgriež mazi caurumiņi, lai kaut ko varētu redzēt. Palagu malas var daļēji sašūt kopā, atstājot vietu galvai un rokām. Ja rokas ir plikas, tajās jāvelk balti cimdi.
Mūmija
Par mūmiju var kļūt ikviens, tikai jārēķinās, ka šī maska neļauj ļoti brīvi kustēties. Par izejmateriālu mumificēšanai iespējams izmantot izturīgu tualetes papīru, ko sastiprina ar līmi, lai nenobrūk. Izturīgākas un stingrākas ir elastīgās saites, taču mumificēšanai to vajadzīgs ļoti daudz, līdz ar to maska būs diezgan dārga.
Skelets
Šī maska piemērota vīriešiem. Vislabāk der melns treniņtērps, vēlams kokvilnas, uz kura tiek uzkrāsoti kauli. Reālistiskumam no papes ieteicams izgatavot izkapti (asmeni apvelkot ar sudraba papīru) un uzlikt melnu apmetni – tad var tēlot arī nāvi. Ja maskas valkātājs ir blondīns, mati noteikti jānoslēpj zem cepures vai kādas citas galvassegas.
Rentgena uzņēmums
Šai maskai der jebkurš tērps (tikai ne vakartērps). No divām papēm jāuztaisa kvadrāti, uz kuriem uzkrāso skeletu, vēlams ar melnu krāsu. Pape vispirms jānokrāso viegli bāla. Tad papes ar lentēm sastiprina tā, lai tās varētu pārlikt pār pleciem, vienu “uzņēmumu” atstājot priekšpusē, otru – aizmugurē. Ekstrēmu izjūtu cienītāji zem papēm var vilkt tikai apakšbikses, bet pārējo ķermeni atstāt pliku.
Dzīvnieki
Uz sejas uzkrāso kāda dzīvnieku purniņu. Atkarībā no tā, kas izvēlēts, jāpiemeklē apģērbs – svītrains (zebra), brūns (lauva vai lācis) utt. Senlatviešu masku stārķi var izgatavot no balta palaga, bet galvu iespējams izveidot no bumbā sagumzīta papīra, kurā iestiprina sarkanu knābi un uzkrāso melnas acis. Kājās noteikti jābūt sarkanām zeķubiksēm vai zeķēm.
***
Speciālista komentārs
Psiholoģe Anita Kalniņa:
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir uzvilcis masku, izbaudot dažādas emocijas. Kāds izjūt bērnišķīgu prieku, kas pāriet neprātīgā bezgalības pārdzīvojumā, kāds izbauda interesi, notiekošā savdabību, kāds cits – trauksmi vai izpratnes un koncentrēšanās izjūtu. Vienkārši uzvelkot masku, atklājas neaptverama jūtu, domu un kustību palete. Būtībā lūpukrāsa, parūkas, mākslīgās skropstas, krāsainās lēcas, plastiskās operācijas ir maskas simboliskā izpausme. Masku nēsāšanas procesam raksturīgie mehānismi tiek izmantoti vienā no psihoterapijas metodēm – arhetipiskajā masku terapijā. Tās īpatnība ir pašdarinātu masku izmantošana, kurās jau iekļauts kāda tēla raksturojums. Šajā kontekstā vārds “arhetips” tiek lietots K.Junga izpratnē, proti, kā apriors tēls, psihes struktūrelements, kas ir apslēpts kolektīvajā zemapziņā, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē. Šie pirmtēli ļoti skaidri redzami vēstījumos, pasakās, leģendās, sapņos, tas ir, tie veido radošo procesu un veicina cilvēku kultūras integrāciju, kā arī īsteno dažādu laikmetu savstarpējo saistību. Masku terapijā izmantojamās arhetipiskās maskas atspoguļo dažādus psihes pirmtēlus – Bērnu, Māti, Tēvu, Karotāju, Magu, dzimšanu, nāvi, dažādas emocijas u.c.
