Jelgavas pašvaldības Nakts patversme darbojas kopš 1997. gada, tās iemītnieku skaits mērāms tūkstošos.
Jelgavas pašvaldības Nakts patversme darbojas kopš 1997. gada, tās iemītnieku skaits mērāms tūkstošos. Patlaban tajā dzīvo deviņi cilvēki, kas patversmē mīt jau kopš tās pirmsākumiem. Pārējie pārsvarā ir mainīgs kontingents.
Nakts patversmē Jelgavā ir 31 vieta, bet nepieciešamības gadījumā tajā var izmitināt pat 40 cilvēku. Kā skaidro patversmes vadītāja vietas izpildītājs Artis Āns, tur dzīvo vidēji 24 cilvēki. Vasarā tur mītošo bezpajumtnieku skaits ir mazāks, bet aukstākajās dienās – lielāks. Bijušas runas, ka patversmi varētu paplašināt un modernizēt, bet vismaz pagaidām tam nav finansējuma.
10 procentu jāmaksā pašam
Par patversmes iemītnieku var kļūt ikviena persona no 18 gadu vecuma, kas kādreiz bijusi pierakstīta Jelgavā. “Ja iepriekš cilvēks dzīvojis citā rajonā, sazināmies ar to pašvaldību un esam gatavi slēgt līgumu par konkrētās personas uzturēšanu, par ko maksās cilvēka kādreizējās dzīvesvietas pašvaldība. Patlaban šāds līgums mums ir ar Ozolniekiem,” stāsta A.Āns.
Vienas personas uzturēšanās izdevumi ir 1,23 diennaktī. Desmit procentu (apmēram 13 santīmu) no tās jāsedz naktsmāju meklētājam pašam, taču, ja naudas nav, ārā neviens netiekot dzīts – maksu iespējams atstrādāt, sakopjot patversmes telpas (viena darba stunda tiek pielīdzināta vienai naktij patversmē). To gan, kā uzsver Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne, ne visi dara labprāt – traucē slinkums un pieradums pie bezdarbības. Tāpēc grūti arī panākt, lai bezpajumtnieki strādātu sabiedrisko darbu, ko pašvaldība varētu piedāvāt.
Patversmē, kas darbojas no pulksten 19 līdz 8, iemītniekiem nodrošinātas divas ēdienreizes – vakariņas un brokastis –, iespēja izmazgāt drēbes un nomazgāties pašam. “Dažiem mazgāšanās šķiet lieka. Vienreiz izmanto dušu, taču nākamajā vakarā, kad atkal liekam mazgāties, cilvēks ir pārsteigts,” atzīst A.Āns.
Jaunais gads bez šampanieša
Pirmo reizi ierodoties patversmē, iemītnieks tiek nosūtīts uz poliklīniku, kur bez maksas viņu konsultē narkologs un tiek veikta vispārējā medicīniskā pārbaude. Ja konstatē tuberkulozi, kašķi vai kādu citu slimību, cilvēks tiek nosūtīts uz slimnīcu, kur viņu ārstē. Ja veselības pārbaude ir apmierinoša, bezpajumtnieks patversmē drīkst uzturēties līdz 60 dienām. Ja nav iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu, ar atsevišķu lēmumu šis termiņš var tikt pagarināts.
Viens no iemesliem, kāpēc bezpajumtnieki nevēlas doties uz Nakts patversmi, ir alkohola pārbaude – tur netiek ielaistas personas, kuru reibums pārsniedz 0,5 promiles. A.Āns gan skaidro, ka ir cilvēki, kas pat pēc vienas glāzītes kļūst agresīvi, tāpēc patversmes darbiniekiem ir tiesības pieļaujamo promiļu skaitu koriģēt. Pēc alkohola pārbaudes tiek noslēgts līgums, iemītnieks parakstās par iekšējās kārtības noteikumu ievērošanu.
Patversmē aizliegts ienest un lietot alkoholiskos dzērienus, bet smēķēt drīkst speciālā vietā. “Tie, kas patversmē dzīvo jau ilgāku laiku, par sasniegumu uzskata ilgstošu atturēšanos no alkohola lietošanas. Tas ir viens no soļiem, lai izrautos no “bomžu” statusa,” piebilst A.Āns.
Gadu mijā patversmē bijuši 23 iemītnieki, bet īpašas svinības nenotika – pasēdēja mazliet ilgāk (parasti pie naktsmiera jādodas ne vēlāk kā 22.30), taču šampanieša glāzes cilātas netika.
Dzērumā iekšā neiet
Pie Nakts patversmes satiktais Jurijs Radkevičs neslēpj, ka alkohola lietošana traucē dabūt naktsmājas. Pirmdienas vakarā viņš pat necenšas patversmē iekļūt, jo dzērums noteikti būšot lielāks par 0,5 promilēm.
“Es strādāju gadījuma darbus un pelnu apmēram desmit latu dienā, bet nav kur dzīvot, tāpēc jānakšņo patversmē,” tā jaunais vīrietis.
Arī dažiem citiem bēdubrāļiem neklājas labāk– viss nopelnītais tiek iztērēts alkoholam, bet par naktsmītni kļūst kāda kāpņu telpa, siltumtīklu mezgls vai pamesta ēka.
***
Alkohols nesilda
Lietojot alkoholu, rodas maldīga izjūta, ka kļūst siltāk. Iereibis cilvēks nosalst ātrāk. Nosalt var arī nekurinātās telpās. Bijuši gadījumi, kad cilvēks aiziet bojā pat plus piecos grādos, ja ir mitras, aukstas drēbes, istabā ir auksts un caurvējš.
***
Speciālista komentārs
Psiholoģe Anita Kalniņa: Bezpajumtnieka psiholoģiskais stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Viņam nav savas identitātes ar konkrētu dzīvesvietu, un tas rada iekšēju diskomfortu, pat ja viņš to nevēlas atzīt. Diskomforts un arī civilizētu kontaktu trūkums noved pie alkohola lietošanas, bet problēma no tā nemazinās. Savukārt tie, kas ilgāku laiku pieraduši pie klaiņošanas, nespēj vairs pieņemt normālu dzīvi – viņi nevar sevi ierobežot. Nosacītā brīvība, kādu izjūt bezpajumtnieki, neļauj viņiem strādāt, jo smadzenes, pieradušas domāt par primāro instinktu apmierināšanu, citā virzienā vairs nestrādā. Ir pat grūti kaut ko ieteikt, lai šādus cilvēkus atgrieztu atpakaļ sabiedrībā. Ar viņiem ir smagi, jo jācenšas mainīt visa pasaules uztvere. Protams, tas nav iespējams, ja cilvēks to nemaz nevēlas, un lielākā daļa diemžēl ir apmierināta ar to dzīves vidi, kādā eksistē. Dažās ārvalstīs ir speciālas rehabilitācijas programmas, kas palīdz bez pajumtes palikušajiem integrēties sabiedrībā, piedāvājot viņiem darbu un pajumti, taču, manuprāt, mūsu valsts ir pārāk neatsaucīga, lai nodarbotos ar tādām lietām.
