«Man ir pati jaukākā, mīļākā, sievišķīgākā vīramāte pasaulē,» par Ritu Sidrabu saka viņas vedekla. Sievietes balsī nav ne miņas no lišķības, izlikšanās vai uzspēlētas sajūsmas.
“Man ir pati jaukākā, mīļākā, sievišķīgākā vīramāte pasaulē,” par Ritu Sidrabu saka viņas vedekla. Sievietes balsī nav ne miņas no lišķības, izlikšanās vai uzspēlētas sajūsmas. “Tāpēc man sveši un neizprotami šķiet nostāsti par vīramātēm vellamātēm. Manējā ir pavisam citāda – klusa, gādīga, dzīvesgudra un ļoti, ļoti gaišs cilvēks.”
Savējie (ģimene, kolēģi) viņu sauc par Ritas tanti. Sidrabi ir tāda vīrišķīga dzimta. Viņi ir tie, kas “virza pasauli”. Bet viņiem aizmugurē kā neredzama klints vienmēr stāvējušas pat pārdabiski stipras sievietes – tāda bijusi Ritas tantes vīramāte Sofija, tāda ir viņa pati. Viņa spējusi tik vīrišķīgā, reizēm pat netaisnīgi asā vidē saglabāt smalku sievišķību. Pat ļoti kritiskās situācijās prot izstarot mieru un savaldību, gudri piekāpties, nesaasinot konfliktu vēl vairāk. Vienīgi balsī šādos brīžos ieskanas tādas klusinātas skumjas.
Leišmales auklētā
Ar Ritu Sidrabu tiekamies Staļģenē. Viņa uzreiz mudina doties uz austuvi. “Tā ir mūsu baznīca,” par nelielo dzīvoklīti, kurā mājvietu radušas pat simts gadu senas stelles un rosās audējas, teic Ritas kundze un turpina: “Tagad te ir pavisam glauni – mums pat ir krāsniņa, tāpēc silti ir ne tikai sirdij. Sadāvināti trauki, radio. Mūs ļoti atbalsta pagasts, nekā šeit netrūkst.”
Par sevi viņa daudz nerunā, bet ne jau tāpēc, ka būtu noslēpumaina, vēsa vai nepieejama. Aušana ir viņas lielā aizraušanās, izpausmes veids. Savu būtību, sapņus, domas, izjūtas, dzīvesgudrību Rita krāsainiem dzīpariem ieauž segās, šallēs, grīdas celiņos.
Staļģenē Rita ir ienācēja. Viņas dzimtā puse ir leišmale – Aizkraukles rajona Kurmene. Pārsimts metru no dzimtas mājām tek robežupe Mēmele. Otrs krasts – jau Lietuva. “Pēc skolas atnācu mācīties uz Jelgavu. Studēju pārtikas tehnologos un kādā ballē iepazinos ar savu nākamo vīru Laimonu. Apprecējāmies, kad vēl mācījos 3. kursā,” viņa atminas, atklājot, ka pēc kāzām pāris gadu dzīvots pie vīramātes Jelgavā, taču piedāvāts dzīvoklis un darbs Staļģenē. “Te arī palikām, vēlāk iekārtojām savu māju, izveidojām saimniecību un izauklējām divus dēlus,” stāsta Rita Sidraba. Jaunībā bija sapņots dzīvot pilsētā, bet, laikam kādu augstāku spēku vadīta, viņa nonākusi laukos. Un tagad bez zemes vairs nevar.
Jau kāda sešpadsmitā septiņpadsmitā vasara Sidrabu ģimenē ir zemeņu laiks. Ritas kundze atbild par saimniecisko pusi – viņas pārziņā ir lielās zemeņu dobes –, bet ar ogu realizāciju nodarbojas kungs. “Viens nav karotājs – jāstrādā abiem,” viņa teic.
Steļļu meitenes
Cilvēki ar kopīgām interesēm paši atrod cits citu, un jau trīsdesmit trīs ziemas Staļģenē ir tautas lietišķās mākslas studija “Staļģene”, un sešpadsmit gadu to vada Rita Sidraba. Viņa prot novērtēt pirmās vadītājas Irēnas Doniķes veikumu – ar lielu pietāti Ritas kundze rāda albumus, kuros iegrāmatota gandrīz katra diena, pat stunda, ko Staļģenes darbīgās dāmas pavadījušas pie stellēm. “Tagad mēs esam kādas desmit, kas, tikko kā parādās brīvs brīdis, sanākam kopā, lai austu. Pārsvarā jau vakaros, sestdienās, svētdienās, jo mums, lauku sievietēm, katrai mājās kas darāms – sava saimniecība, savs lopiņš un dārziņš,” Ritas kundze stāsta, ka aušana ir sezonas vaļasprieks. Tam laiku izdodas atlicināt no oktobra līdz maija beigām. Bet vasarā audējas ar nepacietību gaida kopīgos “steļļu vakarus”. “Protams, varētu jau darboties mājās, taču te… Sanākam kopā un, malkojot tēju, pārrunājam mūsu dienas un nedienas. Kļūst vieglāk un gaišāk ap sirdi,” par savām meitenēm viņai sakāms daudz laba, īpaši par tām, kurām jau pāri septītajam gadu desmitam. Sidrabas kundze atklāj, ka tādas viņu radošajā kompānijā ir trīs. Visas dzīvespriecīgas, darboties gribošas.
Sākumā Ritas tante ir mazliet apmulsusi. “Iesim pie manām stellēm, tur es jūtos vislabāk,” viņa aicina.
Labo domu lakati
Austuve ir Ritas kundzes baznīca, stelles – lūgšanu vieta. Tur, liekot diegu pie diega, domu pie domas, izausti gan skumjie brīži, gan prieks. “Kad apsēžos stellēs, aizmirstu ikdienas rūpes. Viss, kas dienas laikā sakrājies uz sirds, pārvēršas pozitīvās emocijās un krāsainos rakstos.” Pašlaik Ritas Sidrabas stellēs top lakats un šalle. Savējiem. Ritas kundze atklāj, ka lakats, darināts pa vakariem, top apmēram divu nedēļu laikā, segai nepieciešams pat mēnesis. Krāsas? “Vajadzētu būt Zemgales toņiem – pelēcīgajiem, brūnajiem, oranžīgajiem –, bet man tuvākas ir spilgtās krāsas, raibie raksti. Tas laikam nāk no ģimenes.”
Ritas lepnums ir pašas darināts tautastērps. Viņa atklāj, ka tas tiek turēts lielā godā un uzvilkts īpašās svētku reizēs. Pašu austi tautastērpi ir gandrīz katrai kundzei, kas Staļģenē rosās pie stellēm, tāpēc jo emocionālāks izvērties dziesmu svētku gājiens, kurā pērn kopā ar vietējiem koristiem lepni soļoja arī Staļģenes audējas, bet dziesmu svētku izstādē bija skatāmi viņu darbi.
Ja kaut kam klāt ķeras Ritas kundze, tad tas ir pamatīgi un uz visiem laikiem. Galvā allaž rosās domas, kā pilnveidoties, kā izrotāt dzīvi sev un saviem mīļajiem. Galvenais – neļauties sevis žēlošanai, bet darīt.
To, ka Ritas kundze prot apvienot leišmales meitenes sīkstumu un trauslu sievišķību, apliecina vēl kāda viņas aizraušanās, proti, smagnējās stelles reizi pa reizei nomaina viegli rāmīši. “Tagad mēs ejam uz šitādām modēm – apgleznojam zīda šallītes,” un Ritas kundze norāda uz gaisīgu lakatiņu ap kaklu.
Apgleznotās šallītes, tāpat kā noaustais, nenes peļņu. Bet prieku gan. Turklāt ne tikai Ritas tantei, bet arī viņas mīļajiem, jo darinājumi nereti tiekot atdāvināti. Šallēs, lakatos, segās ieaustās labās domas ziemas salā silda arī sirdi.
***
“Ticība, cerība, mīlestība – manuprāt, tās ir dzīves svarīgākās vērtības. Pie tām vajag turēties un iemācīt to saviem bērniem. Es ļoti cenšos visu darīt ar labestību.
