Lielam ziņkārīgo pulkam no laika gala piemitusi vēlme pēc iespējas dziļāk ielūkoties un apzināt «sabiedrības krējuma» maka biezumu un kabatu saturu.
Lielam ziņkārīgo pulkam no laika gala piemitusi vēlme pēc iespējas dziļāk ielūkoties un apzināt “sabiedrības krējuma” maka biezumu un kabatu saturu. Kā sabiedrībā pazīstamo personāliju labklājības rentgens kalpo ne vien publiskās amatpersonu deklarācijas, bet arī popularitātes zenītā esošā bulvārprese ar materiāliem par ekstradārgas bižutērijas novitātēm un privātvillu augstuma, krāšņuma un greznuma tendencēm. Laiku pa laikam gaisu satricina arī pa kādai skandalozai peripetijai. Kā pēdējo var nosaukt kādreizējā čekas majora, tagad lieluzņēmēja, “Skonto” impērijas šefa un ietekmīga sporta dzīves funkcionāra Gunta Indriksona apaļās jubilejas svinības Spānijas pērlē Barselonā. Pasākums bijis atbilstošs gaviļnieka darbības vērienam – ar futbola spēles vērošanu un šiku ballīti, kurā bija simt divdesmit viesu. Svinības ar klātbūtni pagodinājuši arī Saeimas deputāti Dzintars Ābiķis, Dainis Turlais un Valērijs Karpuškins. Tieši tautas kalpi pēc varenā rauta pamanījušies nonākt pārmetumu krustugunīs kā potenciāli korumpanti. Attiecīgās parādības pētnieki saskatījuši korupcijas pazīmes tajā, ka pilnu servisu, iekļaujot lidojumus, naktsmītni un futbola mača apmeklējumu, kas kopā izmaksāja apmēram 400 latu, deputātiem uzsaucis jubilārs. Bet tas jau, lūk, nozīmējot likuma pārkāpumu, jo varot tikt traktēts kā dāvinājums, kura vērtība stipri pārsniedz likumā pieļauto (viena minimālā alga gada laikā) robežu. Atbilstoši notikuma apstākļiem šāds formulējums šķiet visai dīvains. Jāņem vērā, ka netika uzsaukts lidojums uz tālām salām ar nezināmu nolūku vai vizināšanās ar kruīza kuģi okeāna plašumos. Lidojumam bija noteikts mērķis, proti, dzimšanas dienas balle, turklāt šāda pārtikušu gaviļnieku rīcība – līdz ar ielūgumu viesiem nosūtīt biļeti – pasaulē ir pietiekami izplatīta, lai izbrīnu neradītu.
Ja šāda rīcība caur juridisko normu līkločiem galu galā tiktu traktēta kā pārmēru vērtīgs dāvinājums, korupcijas pētnieki un analītiķi izdarītu sev pamatīgu lāča pakalpojumu, paverot pēc būtības nepieveicamu darbalauku. Tādā gadījumā būtu jāmeklē iespējas izokšķerēt arī, piemēram, ballītes Baltezera savrupmājās vai privātos pasākumus lepnākajos galvaspilsētas krogos vai prestižos viesu namos, ko laiku pa laikam apmeklē ne mazums valsts amatpersonu. Bez uzmanības nevarētu atstāt arī politiķu un biznesmeņu kopīgās maltītes smalkajos Vecrīgas restorānos, par kurām, kā likums, parasti maksā tieši darījumu ļaudis. Pretkorupcijas cīnītājiem nāktos pieprasīt ēstuvju rēķinus, taujāt, ar kādiem labumiem attiecīgajā reizē sevi piepildījis deputāts vai ierēdnis, un kalkulēt, vai tikai ar kādu eksotisku kulinārijas brīnumu nav pārēsta likumā paredzētā robeža.
Morāle tiem, kas nākotnē uz līdzīgām saiešanām vēlas aicināt valsts varas pārstāvjus, ir vienkārša – šikās “pārtijas” jārīko tuvāk mājām, lai namatēva vai namamātes segtie ceļa izdevumi nepārsniegtu limitu un vēlāk līdzās alkohola izraisītajām galvassāpēm neradītu vēl kādas, taisnojoties, ka gaviļnieka miljonāra apmeklēšana un sveikšana nav bijusi ļaunprātīgu motīvu vadīta. Pastāv arī iespēja no tā izvairīties, likuma apiešanas nolūkos pārmēru dārgu “dāvanu” sadalot vairākās mazākās vai izmantot lēto aviokompāniju pakalpojumus. Kā ar miljonāra statusu nesavienojamu, taču itin komisku alternatīvu saglabājot viesību rīkošanu kādā pelmeņu ēstuvē vai makdonaldā. Lai kāds neapēd par daudz.
