Pēc traģiskā ugunsgrēka Mirdzas Ķempes ielā Rīgā vairāki notikušā aculiecinieki vērsušies prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt operatīvo dienestu darbu, dzēšot ugunsgrēku.
Pēc traģiskā ugunsgrēka Mirdzas Ķempes ielā Rīgā vairāki notikušā aculiecinieki vērsušies prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt operatīvo dienestu darbu, dzēšot ugunsgrēku. Pagaidām vēl grūti prognozēt, kāds būs šīs pārbaudes iznākums, tomēr vairāki speciālisti jau apliecinājuši, ka ugunsdzēsēju vainas traģēdijā nav.
Šoreiz gribas pievērsties diviem aspektiem – ēku apsaimniekotāju atbildībai un valdības pasivitātei, iegādājoties ugunsdzēsējiem nepieciešamo aprīkojumu.
Daudzdzīvokļu namu apsaimniekotāji, kuriem jāatbild arī par ēku ugunsdrošību, atbildību vēlas nokratīt, sak, nav līdzekļu, lai iekārtotu ugunsdzēsības sistēmu, turklāt nolaistajās mājās ir būtiskākas lietas, kas jāpadara. Saprotams, ka ikvienam iedzīvotājam svarīgāks liekas caurs jumts vai plīsušas ūdensvada caurules, un tā tam arī vajadzētu būt, jo ugunsgrēki katru dienu nenotiek. Tajā pašā laikā celt troksni, kad viss jau noticis, arī ir par vēlu. Tiesa, tā jau ir ierasta lieta – jānotiek traģēdijai, lai atbildīgie dienesti un valdība sāktu kaut ko darīt.
Pēc dzīvokļu privatizēšanas atbildību par tajos ievērotajiem ugunsdzēsības noteikumiem uzņemas īpašnieki, tomēr gribas jautāt, vai tiešām apsaimniekotājiem vismaz nevajadzētu pacensties izskaidrot iedzīvotājiem nepieciešamību pēc evakuācijas izejām vai dūmu detektoriem. Kāpēc gan viņiem nerūp sava apsaimniekojamā īpašuma drošība? Prasīt no ugunsdzēsējiem, lai tie staigātu pa dzīvokļiem un katram lasītu lekciju par ugunsdrošības pasākumiem, būtu nereāli, jo ar pašreizējiem darbinieku resursiem tas ilgtu neskaitāmus gadus. Varbūt būtu jāapsver iespēja sasaukt iedzīvotāju kopsapulci un tad palūgt kādu ugunsdzēsēju pastāstīt visu nepieciešamo, cerot, ka priekšlasījumu apmeklēs vismaz puse iemītnieku. Cits risinājums – sagatavot informatīvus materiālus un iemest katrā pasta kastītē. Domāju, vismaz tik daudz uzmanības iedzīvotāji būtu pelnījuši par apsaimniekotāju uzturēšanu.
Ko gan var gribēt no apsaimniekotājiem, ja valdība nav ne par kapeiku (piedodiet, santīmu) labāka. Jau trīs gadus tiek runāts par līdzekļu piešķiršanu ugunsdzēsības tehnikas un aprīkojuma iegādei, taču palīdzība tā arī netiek sniegta. Solījumi vēl joprojām lidinās gaisā un aizvien vairāk līdzinās Ikaram, kas pārgalvības dēļ pielidoja pārāk tuvu saulei un aizgāja bojā.
Līdzekļi ugunsdzēsības tehnikas iegādei vajadzīgi milzīgi – gandrīz 18 miljoni latu. Lai saprastu, kā rodas šāda summa, pietiek palūkoties cenrādī – saspiestā gaisa elpošanas aparāta cena ir ap 1200 latu bet karstumu atstarojošā kostīma atkarībā no temperatūras noturības cena svārstās no 350 līdz 1000 latiem. Ir kāda tehnikas vienība, bez kuras jau vairāk nekā gadu palikuši arī jelgavnieki, taču tā ir vitāli nepieciešama tieši ugunsgrēku dzēšanai daudzdzīvokļu namos, proti, autokāpnes. Iepriekšējās nācās norakstīt, jo tās vairs nebija drošas. Jaunas vietā nav nākušas, tāpēc patlaban augstāk par trešo stāvu no ārpuses ugunsdzēsējiem neizdotos tikt. Lietotas autokāpnes ārzemēs varētu mēģināt iegādāties par pārdesmit tūkstošiem eiro, savukārt jaunu izmaksas ir astronomiskas – vairāki simti tūkstoši latu.
Vai vispār kāds ir tiesīgs kaut ko pārmest ugunsdzēsējiem, kas par smieklīgi zemām algām ikdienā riskē ar savu dzīvību, turklāt neatliekamos avāriju seku likvidēšanas un glābšanas darbus dienests veic ar minimālu glābšanas aprīkojumu – to veido labi ja 30 procentu no nepieciešamā. Kā rāda statistika, ugunsdzēsēji nestrādā slikti – pērn dienesta darbinieki izglābuši 218 cilvēku un piedalījušies 8853 ugunsgrēku dzēšanā.
