Šajās dienās aprit piecpadsmit gadu kopš trauksmes pilnajiem 1991. gada janvāra notikumiem. Tas bija laiks, kas vienoja latviešu tautu.
Šajās dienās aprit piecpadsmit gadu kopš trauksmes pilnajiem 1991. gada janvāra notikumiem. Tas bija laiks, kas vienoja latviešu tautu. Vienotība lika pamatus valsts suverenitātes atjaunošanai. Latvija līdz ar Lietuvu un Igauniju toreiz pierādīja, ka totalitārs režīms ir gāžams, arī nevardarbīgi pretojoties. Mežciemnieks Pēteris Baranovskis bija viens no tiem, kas no
13. līdz 21. janvārim 1991. gadā organizēja Latvijas Televīzijas raidtorņa aizsardzību Zaķusalā. Vēsturi veido ne tikai vadoņi. Ikviens no mums ierakstījis savu vārdu šajā grāmatā.
Ar tā laika tautfrontieti, tagad jau pensionāru, “Ziņas” tikās viņa mājīgajā dzīvoklī Mežciemā. Mazliet samulsis Pēteris atzina, ka būtiskākais jau pateikts. Turklāt tajās janvāra dienās, atsaucoties Latvijas Tautas frontes aicinājumam, līdz ar viņu uz Rīgu devās lielākā daļa toreizējā Jelgavas MRS strādājošo. P.Baranovskis bija MRS arodkomitejas priekšsēdētājs un savā kolektīvā vadīja Tautas frontes nodaļu. “No laika gala visas mežrūpniecības saimniecības Latvijā bijušas ļoti latviskas, lielākoties nozari vadīja mūsu tautieši. Tas palīdzēja saglabāt latviskumu,” atceras P.Baranovskis.
Bet tolaik, 1990. gada decembrī un 1991. gada janvārī, bijušas dzirdamas arvien draudīgākas ziņas par to, ka brīvības alkas trijās Baltijas valstīs Padomju Savienība mēģinās apspiest ar militāru spēku. Tautas frontes nodaļām ieteikts būt gatavam sākt nevardarbīgu pretošanos militārajam pārspēkam…
Taču labāk par vēsturiskajām dienām lai stāsta P.Baranovska dienasgrāmata. Vien jāpiebilst, ka šīs atmiņas kā savu laiku raksturojošs dokuments iekļautas Latvijas Tautas frontes muzeja arhīvā.
1991. gada 13. janvāris. Latvijas Televīzija un Radio jau kopš paša rīta ziņo par asiņainajiem notikumiem Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Skaudri saprotam, ka PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova draudi sāk piepildīties. Nevilšus prātā nāk kāda čuvašu dzejnieka rindas:
Visur un viskad tu –
Nelūgta viešņa, Krievija.
Saproti, Krievija:
tu pa ceļam uz jūrām
saviem kaltajiem zābakiem
mīdīji ne tik vien svešas zemes, bet arī tautas.
Ar nelielu nokavēšanos 28 cilvēki izbraucam uz tautas manifestāciju Daugavmalā. Izrādās, kāds “labvēlis” nakts tumsā sasitis autobusa dzinējam karburatoru un tas jānomaina. Mūsu – mežinieku – dzīvesvietā Mežciemā pirms izbraukšanas vēl paspējam izkārt Latvijas karogu ar sēru lentēm. Likteņupes krastmala galvaspilsētā mūs sagaida ar cilvēku un karogu jūru. Liekas, ka sabraukusi visa Latvija. Vakarpusē, kad jau dodamies uz mājām, pa radio dzirdam aicinājumu braukt palīgā nosargāt brīvību. Līdzi jāņem smagā tehnika. Jelgavas Tautas frontes štābā saņemam informāciju un ar MRS galvenā inženiera S.Mundes sarūpētajām divām lieltonnāžas KamAZ automašīnām jau esam ceļā atpakaļ uz Rīgu. Pie stūres sēž Ernests Tikums un Raimonds Zvirgzdiņš, viņi ir atsaukušies pēc pirmā aicinājuma. Apzināmies, ka tuvākās stundas ir neziņā tītas un iespējamas arī briesmas. Aiz Ozolniekiem katrā automašīnā iekraujam pa desmit tonnām smilšu. Jāsteidzas, jo pa radio saņemta ziņa, ka tiek bloķēts Salu tilts pāri Daugavai. Ap pulksten desmitiem vakarā, tuvojoties tam, ieraugām plīvojam brīvvalsts karogu. Esam paspējuši laikā un ieņemam kaujas pozīciju, noslēdzot pievadceļu nobrauktuvei uz televīzijas raidtorņa pusi. Pēc stundas tiek dota pavēle ar automašīnām nosprostot brauktuvi visā tās platumā un pašiem sameklēt piemērotas slēptuves. Esot informācija, ka no Dobeles izbraukusi tur dislocētā padomju karaspēka tanku kolonna. Taču trauksme izrādās pāragra – tie ir kurzemnieki, kuru smagā lauksaimniecības tehnika radījusi draudošo troksni. Vēlāk Augstākās Padomes deputāti Igors Movels un Imants Geidāns organizē papildu tehniku, kam jāaizsargā iestādes Rīgas centrā un Vecrīgā. Satiekam daudz paziņu no Jelgavas. Nepārtraukti skan ziņas par notiekošo, to nodrošina līdzpaņemtie radioaparāti. Esam gatavi jebkuram notikumu pavērsienam.
14. janvāris. Nakts nemierīga. Ap pulksten pieciem no rīta mūsu abas mašīnas aicina doties televīzijas torņa virzienā un nobloķēt salas dienvidu galu, jo iespējama armijas peldošās tehnikas izbraukšana uz sauszemes. Mūsu mašīnu vēl nav tik daudz, lai sakļautos ciešā rindā ap torņa pakāji. Arī ugunskuru vēl pamaz. Diena sākas ar dzelzsbetona nožogojuma izbūvi mūsu sargātajā vietā. Ir sabraukuši cilvēki no Aizkraukles, Kokneses, Jēkabpils, Bauskas, Salaspils, Jelgavas. Radio ziņo par omoniešu trakošanu. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins devies uz Tallinu. Plīvo karogs, esam noguruši, bet laimīgi. Sāk kūpēt no Talsiem atvestā virtuve. Palīgā ar mikroautobusu ierodas mežciemnieki. Tos gan vēlāk sūtām mājās – lai atbrauc, kad būs skaidri zināms dežūru saraksts. Visapkārt ļoti labestīgi cilvēki. Šķiet, ka salā ir īpaša aura. Nedzird pat lamuvārdus. Acīs asaras, jo saprotam, ka šī sala ir mūsu neatkarīgās Latvijas gabaliņš.
15. janvāris. Nakts joprojām nemierīga. Liekas, ka pie mums var nokļūt tikai pa gaisu helikopterā vai pa ūdeni. Lai tas nenotiktu, krastmala ir pilna sargu un ugunskuru. Mans dēls no Mežciema atved videokameru. Uzņemam salas panorāmu ap televīzijas torni un tornī. Negaidīti mūs aiztur sargi. Izrādās, tikām uzskatīti par pretinieka izlūkiem. Pēc pusstundas tiekam atlaisti, jo arī koordinācijas centrā domā, ka mūsu uzņemtie kadri vēlāk būtu jāredz bērniem un mazbērniem. Aizbraucu mājās uz Mežciemu sakopties. Bet jau vakarā kopā ar 20 MRS vīriem braucam atpakaļ. Nakts paiet mierīgi. Varbūt esam jau pieraduši?
16. janvāris. Omonieši dedzina mašīnas Vecmīlgrāvī. Uz brīvības altāra pirmais upuris – nošauts autovadītājs Roberts Mūrnieks. Rīgas radio joprojām raida ziņas vācu, angļu, zviedru, lietuviešu, liekas, arī norvēģu valodā. Uz nakti palīgos paliek Vitālijs Spalvāns, Jelgavas MRS mežsargs.
17. janvāris. Nakts atkal nemierīga. Ap pustrijiem radio ziņo, ka sācies karš par Irākas okupētās Kuveitas atbrīvošanu Persijas līcī. Mums jācīnās pašiem, kaut gan jūtams arī citu valstu atbalsts. “Glābšanas komitejām” kaut kas neiet pēc plāna un ierastā scenārija. Rīta pusē ar LLU Meža fakultātes dekānu Alfonu Grīnfeldu un profesoru Zigurdu Saliņu apstaigājam visu salu. Vēlāk atkal aizbraucam uz mājām sakopties, bet vakarā esam savu “kaujas mašīnu” kabīnēs. Pirmo reizi ap televīzijas torni ir tik daudz tehnikas, ka to apjož divās ciešās rindās. Pa ķērienam esam sagatavojuši rungas un akmeņus…
18. janvāris. Paliekam trīs vīri, Vitālijs aizbrauc. Televīzijas torņa ziemeļu pusē sāk būvēt dzelzsbetona nocietinājuma sienu. Palīdzam ar trijām smilšu kravām tās pamatos. Nakts sākas mierīgi. Gulšņājam tāpat kā citas naktis – sēdus mašīnu kabīnēs.
19. janvāris. Raimonds Zvirgzdiņš aizbrauc uz mājām sakopties, paliekam divatā. Pulksten 13 visā Latvijā, jo īpaši ap televīzijas torni, skan automašīnu signāltaures. Valsts atvadās no brīvības cīņu pirmā upura Roberta Mūrnieka. Vīriem acīs asaras, bet ne vājuma un padevības dēļ.
20. janvāris. Reti saulaina diena šajā ziemā. Neesam vairs tik modri. Liekas, ka ļaunie spēki būs samierinājušies. Uz salu atbrauc mani bērni un mazbērni. Vēlāk dodos mājās. Jau kādu laiku klīda runas, ka barikādes jānovāc – valdībā daži uzskatot, ka tās traucē augšupejai… Vakarā viss mainās – sāk rīkoties nevienai varai nepakļautie OMON vīri un ieņem Iekšlietu ministriju. Tagad pilnībā saprotam, ka par brīvību jāmaksā – četri ministrijas sargi iet bojā, desmit ievaino.
21. janvāris. Bez īpašas pavēles sargu rindas vismaz tehnikas ziņā kļūst retākas. Aizsargsiena ir uzbūvēta, apkārt tornim ir dzeloņstiepļu žogs. Arī mēs, vienojušies ar vietējo koordinācijas centru, vakarpusē ar abām mašīnām atstājam savu sardzes vietu – aptuveni divdesmit metru televīzijas torņa austrumu pusē. Mazsvarīgs liekas viss, kas nav paveikts šajās dienās ierastā darba ritmā, jo saprotam, ka tikai pēc gadu desmitiem vēsturnieki atklās, ko Latvijai nozīmēja šis laiks.
***
Katram, kas toreiz bija uz barikādēm, ir sava dienasgrāmata, vieniem rakstīta, citiem vienkārši atmiņā saglabāta. Šajā bija septiņas 1991. gada janvāra dienas, kuras izdzīvoja Jelgavas Tautas frontes biedrs P.Baranovskis. Vēl tikai viņa vēlējums: “Latvieti, ja esi Lietuvas zemē, tavs pienākums ir atdot godu 12. janvāra vakarā kritušajiem un visai šīs zemes tautai!”
