Izcilus notikumus pagātne neaizmirst. Nav aizmirsts arī 1991. gada janvāris, pareizāk sakot, – pāris nedēļu no šā mēneša pirms piecpadsmit gadiem.
Izcilus notikumus pagātne neaizmirst. Nav aizmirsts arī 1991. gada janvāris, pareizāk sakot, – pāris nedēļu no šā mēneša pirms piecpadsmit gadiem.
Latvijas vēsturē tās dienas iegājušas kā barikāžu, ugunskuru un pašaizliedzības laiks. Visi, kas toreiz bija notikumu virpulī, atceras to dienu izjūtu. Lai kā censtos, prātā nenāk neiecietība, atmiņa nav saglabājusi arī cilvēku pāridarījumus. Vara, pret kuru stājāmies, gaidīja spēka pielietošanu, bet tai nācās vilties. Vardarbība nebija tā, kas nesa panākumus. Protams, var likt lietā spekulatīvus pieņēmumus un apgalvot, ka viss astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā notikušais bijis vien mītisku speciālo dienestu inspirēts pasākums. Bez to tiešas un netiešas piedalīšanās, protams, neiztika. Taču ne par kādu naudu un solījumiem nevar piespiest vienoties dažādu tautu un vecumu cilvēkiem, ja vien tos nevieno kopīgi mērķi un ideāli. Toreiz tā bija brīvība.
2001. gadā Alberta Einšteina institūta (ASV) profesors Džīns Šārps barikāžu dienām veltītajā konferencē atzina: “Jūsu uzvaras un panākumu galvenā ķīla bija tā, ka, neraugoties uz padomju varas provokācijām, jūs atteicāties lietot vardarbību. Ja būtu sacēlušies un izmantojuši spēku Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, tad, ļoti iespējams, tiktu smagi sakauti, daudz cilvēku būtu gājuši bojā, droši vien būtu vēlreiz nostiprinājusies Padomju Savienības komunistiskā vara. Mūsdienu pasaule būtu pilnīgi citāda.” Vien jāpiebilst, ka arī mūsu dzīve būtu citādāka.
Lai kā vēstures restaurētāji pie mums un Krievijā censtos nožēlot PSRS sabrukumu, notikušais bija likumsakarīgs. Tai valstij nebija nākotnes ne no ekonomiskās rentabilitātes, ne taisnīguma, ne arī veselīgā saprāta viedokļa. Protams, nekas nemainītos vēl gadiem, ja nebūtu iejaucies cilvēciskais faktors. Šie apstākļi līdztekus valdošajai politiskajai diktatūrai noveda pie likumsakarīga iznākuma. Rezultātā arī citas pasaules valstis to uztvēra kā ģeopolitisku vēsturisku nepieciešamību un pieņēma to. Vieni ar to samierinās un veido attiecības starp cilvēkiem un valstīm no šā skatupunkta. Bet, raugoties no saprātīguma viedokļa, notikušais bija optimāls risinājums.
Pēc piecpadsmit gadiem ne viens vien atzīst – ja būtu zinājis, kā būs jādzīvo šodien, diezin vai tā būtu rīkojies. Protams, izvēle un spriedums ir katra paša ziņā. Skaidrs, ka toreizējā politiskā elite zaudēja cīņā par varu. Tā uzcēla jaunas barikādes bez betona klučiem un dzeloņdrātīm starp sevi. Vēl lielākas barikādes pēc laika tika uzslietas starp cilvēkiem un tautām. To varam ierakstīt piecpadsmit gadu zaudējumu bilancē.
Laikam vairs nav jēgas aizvainojumā atcerēties tos varasvīrus, kas vienus 1991. gada barikāžu aizstāvjus cēluši atmiņu un atzinības saulītē, kamēr citi jūtas nepelnīti aizmirsti. Galvenais, lai aizmirsuši nebūtu mēs. Pārējam jau vairs tagad pēc gadiem nav nozīmes.
Toreiz nejautājam, kāpēc jānojauc siena starp taisno un ļauno. Starp nebrīvi un brīvību. Neviens no mums nejautāja, kas man par to būs. Tas likās tik pašsaprotami kā elpot, kā mīlēt, kā vienkārši dzīvot. Atbildot uz jautājumu: “Vai tu šodien tāpat kā pirms piecpadsmit gadiem ietu uz barikādēm?”, esmu pārliecināts, ka mēs spētu atšķirt graudus no pelavām. Politiķi, valdība un miljonāri nav Latvija. Mūsu valsts tie esam mēs paši.
