Latvija jau vairākus gadus pastiprināti izjūt nevis uzgriežamās desas vai sadzīves tehnikas, bet patriotisma deficītu.
Latvija jau vairākus gadus pastiprināti izjūt nevis uzgriežamās desas vai sadzīves tehnikas, bet patriotisma deficītu. Iegrimuši laicīgajā izdzīvošanas rutīnā, tautieši sen aizmirsuši liktenīgo barikāžu laiku pirms piecpadsmit gadiem, kad, brīvības smaržas apreibināti un aizkustināti, viņi solīja kaut vai pastalās mīt gadsimtu gaitā okupantu nobradāto dievzemīti.
Vara, kuras pavalstnieku bari ik gadu Ziemassvētku dāvanas izsaiņo kādā no Lielbritānijas grāfistēm, bet Līgosvētku miestiņa putas pūš no “Guinness” pintes Dublinas krogos, pēdējā pusgada laikā izrādījusi zināmu satraukumu – pat pilsoņu pulkā iekšējā tēvzemes mīlestības izpausme, ko dēvē par patriotismu, novērojama gaužām nelielās devās. Situāciju uz labu nav mainījis ne prezidentes kvēlais verbālais apliecinājums, ka Latvijai dārgs katrs tai piederīgais, ne rožainās prognozes par gaišo rītdienu.
Oriģinālu pavērsienu problēmas risinājumam centusies rast izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, ierosinot ar nākamo mācību gadu Latvijas vēsturi pamatskolās mācīt kā atsevišķu priekšmetu. Viens no jaunā projekta mērķiem – patriotisma veicināšana. Tā nu sabiedrība kārtējo reizi var novērtēt, ko nozīmē laba ideja – pašmāju vēstures atdalīšana no kopējā informācijas lēruma, kuras realizācija ir, saudzīgi sakot, mazliet dīvaina.
Par vēstures mācību priekšmeta pasniegšanu atsevišķi (tā lietderību jau sen apšauba tikai retais) tiek runāts jau vairākus gadus, tādēļ izbrīna vērts ir dažu personāliju pārsteigums, taču vietā ir vairāki jautājumi. Pirmkārt, kādēļ jau agrāk nav paveikti vajadzīgie priekšdarbi, kuru ietvaros tiktu pārskatītas mācību programmas un kuru nepadarīšanas dēļ ērcīgi kļuvuši ne tikai vēstures pedagogi, jo ministres jaunievedums draud ar ievērojamu papildu slodzi ne vien mācībspēku, bet arī skolēnu jau tā diezgan saspringtajā dienas kārtībā.
Otrkārt, kādēļ priekšplānā iepīti un ar plašu atvēzienu mālēti šajā kontekstā pilnīgi neloģiski, pārmēru frazeoloģiski un politiski labskanīgi mērķi, kaut vai tas pats patriotisms, kas daudzu zemapziņā jau sen kļuvis ja ne par jocīgu cilvēku izpriecu, tad par lieku greznību gan. Brīžiem tā vien šķiet, ka tiek mēģināts apgāzt seno aksiomu: ar varu nevienu par patriotu padarīt nevar. Bet papīrs spēj panest visu, un priekšvēlēšanu laikā skaļi lozungi var būt vismaz divtik iedarbīgi. Tikai tādējādi aiz svītras palicis tas, kam būtu jākļūst par iecerētās kārtības galveno nolūku, proti, izglītot jauno paaudzi jomā, kas ne tuvu nav apkopota tādos literatūras apjomos kā pasaules mēroga pagātnes batālijas.
Kā uzskatāmi parādījušas miniaptaujas vairākās Latvijas skolās, jauniešu zināšanu līmenis, piemēram, par barikāžu laiku, ir katastrofāli zems (nedod Dievs, vēl pēc gadiem kāds sāks apgalvot, ka tolaik notikusi strādnieku sacelšanās!), tādēļ ir pamats bažām, ka ilgstoša korektas informācijas vakuuma laikā “mācīšanas” iniciatīvu var pārņemt politisku ambīciju vajāti avantūristi un viņu pavadā skrienoši kino diletanti…
Plašsaziņas līdzekļos nereti nosaukta sakarība starp diviem jēdzieniem – patriotisms un zināšanas. Muļķīgi cerēt, ka hroniskā informācijas (un mācību līdzekļu) trūkumā no skolēna izaugs Latvijas patriots, ja skolā panākta vien puslīdz laba orientēšanās pasaules vēstures plūduma nozīmīgākajos notikumos, bet savas valsts pagātnes līkloči tā arī palikuši neskaidri kā izplūdusi un miglaina bilde.
Pilnai trīsvienībai gan vēl jāpieskaita arī katra potenciālā patriota pienācīga iztikšana, jo izbadējies pavalstnieks var kļūt ne tikai nelojāls, bet pat bīstams. Tad vairs nelīdzēs ne Eiropas sponsorēts piens, ne intensīvais vēstures kurss.
