Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, un pārliecība par neredzamām lietām…
Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, un pārliecība par neredzamām lietām…
Šos vārdus parasti vairāk attiecinām uz tagadni vai nākotnes perspektīvu, retāk uz pagātnes notikumiem, kur taču netrūkst pagātnes liecību par reiz redzēto. Tomēr vēsture mēdz būt melīga, nākamās paaudzes var saņemt tikai to vēstījumu, kas ir priekšteču nodots. Arī politiskās un pseidoreliģiskās ambīcijas bijušas vienmēr, tāpēc vēsturiskais
vēstījums mēdz būt visai nepilnīgs.
Kas ir hernhūtiešu kustība jeb brāļu draudzes? Ko šī kustība nozīmē Latvijai un latviešiem? Ar šo maz zināmo jautājumu Svētās Vienības draudzes locekļus un citus interesentus Jāņa baznīcā janvāra sākumā iepazīstināja teologs un filosofs Gundars Ceipe.
Kā atzina lektors, pāris stundās par šo jautājumu var pateikt visai maz. Latvijas vēsturi rakstījuši galvenokārt krievi un vācieši. Kas attiecas uz hernhūtiešu brālību – to popularizēt nebija ieinteresēti ne vieni, ne otri, jo tā bija izteikti latviska reliģiska kustība. Arī baznīcas vēsture par hernhūtiešiem jeb brāļu draudzēm klusē.
Kustība sākusies nelielā pilsētiņā Hernhūtē. Šīs brālības piederīgos sauc arī par morāviešiem un Bohēmijas brāļiem. Atmodas kustības būtība: evaņģēlija sludināšana ne tikai ar rakstītu vārdu, bet arī ar savu dzīvi un attiecībām starp cilvēku. Latvijā, pateicoties Valmiermuižas muižnieces Magdalēnas Elizabetes Hallardes dedzībai un aicinājumam, trīs hernhūtiešu pārstāvji ieradušies 1729. gadā, dzīvojuši latvju vidū un strādājuši vienlīdz smagu darbu, par to sākotnēji saņemdami noraidījumu un izsmieklu, jo latvietis bijis pietiekami piesardzīgs pret labās gribas sveštautiešiem. Tomēr pamazām ledus kusis. 18. gadsimta beigās Vidzemē jau bijušas divas garīgās atmodas vietas – jaunizveidotais seminārs, kura patronese bijusi ģenerāliene Hallarde, un Valmiermuiža. Uz šīm vietām plūduši ļaudis no visas Vidzemes, kas alkuši garīgas gaismas. Kustība strauji augusi, bijušas arī harizmātiskas noslieces, cilvēki evaņģēlija spēkā veidojušies strādīgi, atmetuši netikumus. 1743. gadā tā tikusi aizliegta, tomēr cilvēki turpinājuši kopt savu ticības dzīvi. Garīgo brāļu un māsu pulcēšanās joprojām notikusi atsevišķās mājās. Garīgo tempļu celšana nav bijusi šīs kustības prioritāte.
Pirms Pirmā pasaules kara Vidzemē bijis aptuveni 200 saiešanas namu. Pēc kara aptuveni divas trešdaļas nopostītas, nākamajā vēstures posmā, kā zināms, deportācijās tika iznīcinātas dzimtas. Arī tās, kuru namos notikušas lūgšanas un Bībeles studijas. 1948. gadā Vilis Lācis ar rīkojumu aizliedzis vēl atlikušo brāļu draudžu eksistenci.
Par šo kustību maz runā arī Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca, kaut gan vairāki izcili luterāņu teologi bijuši hernhūtieši. Šīs kustības brāļu vidū bijuši arī iemīļotie Blaumanis un Poruks.
Mūsdienās hernhūtiešu kustība ir visai neliela. Pasaulē ir mazāk par miljonu brāļu draudzēm piederīgo kristiešu. Latvijā nodibināta biedrība “Brāļu draudze”, kas darbojas kā brālības, vienotības un savstarpējo attiecību kultūras kopēja un veicinātāja. Bet par Vidzemes pusē joprojām valdošo gaišo garu, iespējams, mums joprojām lielā mērā jāpateicas M.E.Hallardei, kas bijusi 18. gadsimta atmodas dedzīga virzītāja un atbalstītāja šajā novadā.
