«Galvenais ir stratēģija,» domātu kaķis, ziemas sākumā veikli meistarojot putnu barotavu. Protams, ja vien viņam būtu rokas un kaut neliela sajēga, kā tas jādara.
“Galvenais ir stratēģija,” domātu kaķis, ziemas sākumā veikli meistarojot putnu barotavu. Protams, ja vien viņam būtu rokas un kaut neliela sajēga, kā tas jādara. Cilvēkam šajā ziņā ir vienkāršāk, un arī spārnoto draugu barošanai aukstajā gadalaikā ir cēlāki mērķi, proti, priecāties par desmitiem dažādu putniņu, kas mielojas “ēdnīcā” pie viņa loga vai dārzā. Lai gan ziemas priekus baudām jau sen, vēl varam paspēt izlīdzēt kādam zvirbulim, kas sabozies kārtējo reizi domā, ka, birstot lapām, tomēr vajadzēja emigrēt uz ārzemēm.
Iestājoties rudenim, gājputni aizlidoja uz siltajām zemēm, lai pārziemotu, taču “ekstrēmisti”, piemēram, zvirbuļi, sīļi, zīlītes un citi lidojošie asāku izjūtu cienītāji, palika, jo zināja, ka var izdzīvot arī salā un sniegā. Protams, bez putnu barotavām ziemā iespējams iztikt – tā iekārtots, ka pavasari sagaida stiprākie. Taču, ja reiz esam nolēmuši iejaukties dabiskajā līdzsvarā, palīdzot sarūpēt barību palicējiem, jāatceras, ka tas jādara regulāri visu ziemas periodu.
Ka tik paēst!
Putni tāpat kā cilvēki ļoti ātri pierod pie visādiem labumiem un ērtībām. Ja reiz viņi koka zarā pamanījuši glītu mājiņu, kurā dāsni sabērtas sēkliņas vai graudi, vai speķa gabaliņu, kas piestiprināts pie loga, putni ir pārliecināti, ka tā būs visu laiku, tāpēc labprāt uzturas barotavas tuvumā. Tad nu viss ir cilvēka rokās – mēs kļūstam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši, tāpēc nav pieļaujams pat vienas ēdināšanas reizes trūkums. Putniem, lai izdzīvotu, dienā nepieciešams uzņemt noteiktu barības daudzumu, tāpēc viņi “ēdnīcā” ierodas atkal un atkal un, nekā tur neatraduši, ir velti iztērējuši laiku, ko citkārt būtu veltījuši maltītes meklēšanai dabā.
Ja tomēr esat gana apzinīgs un pārliecināts, ka par mazajiem lidotājiem gādāsiet regulāri, jāķeras klāt “ēdnīcas” sarūpēšanai. Putnu barotavas var gan uzmeistarot pats, gan iegādāties jau gatavas. Jelgavas veikalos to cena ir vidēji 3 – 5 lati atkarībā no mājiņas priekšrocībām, dizaina un citām lietām, kas būtiskas var šķist vien cilvēkiem. Dārgākas ir tā sauktās “automātiskās” barotavas. Tās darbības princips ir barības pakāpeniska izbiršana no tvertnes pa atveri, kas vērsta uz leju. Proti, barība, nokļūstot uz pamatnes, veido nelielu kaudzīti, kas atveri aizsprosto un sēkliņām neļauj izbirt pārāk daudz. Taču putni nesmādē arī “klasisko” mājiņu. Tās galvenās sastāvdaļas ir jumtiņš, kas cienastu pasargā no apsnigšanas, un grīdiņa ar apmalītēm, kas neļauj vēja vai neveikla spārna vēziena dēļ sēkliņām nobirt zemē.
Ja barotavu esat nolēmis sarūpēt pats, jāatceras, ka tai jābūt funkcionālai – tādai, lai ieeja netiktu aizputināta un putni viegli spētu piekļūt cienastam, lai barība neapsnigtu un būtu viegli papildināma, – un tādai, kas neatbaida lidojošos draugus, proti, bez vaļīgām un vējā plīvojošām detaļām. To ieteicams būvēt no viegliem dēlīšiem, taču šim nolūkam var izmantot jebkuru putnu barotavas būvniecībai piemērotu materiālu. Taču iespējams izmantot arī tetrapakas vai kādu noslēgtu kasti, tās sānā izgriežot caurumu. Šādu barotavu var aplicēt vai no ārpuses nokrāsot jums tīkamā tonī. Lai, tikko izvietotu, putni to ātrāk pamanītu, “ēdnīcu” var izrotāt, piemēram, ar pīlādžiem vai noziedējušām saulespuķēm. Tas ne vien piesaistīs barības meklētāju uzmanību, bet būs lielisks akcents jūsu apsnigušajā dārzā.
Iespējams iztikt arī bez speciālas barotavas. Tādā gadījumā lieti noderēs malkas klucis vai koka stumbrs, uz kura uzziesti tauki, zaros pakārta, piemēram, mežacūkas āda, pie kuras palikuši tauki, vai saulespuķu eļļā izkarsēti maizes gabali. Savukārt sēklas un graudus var izkaisīt uz zemes no sniega attīrītā laukumā, bet speķi – pienaglot vai pakārt stieplē pie palodzes vai koka zara. Var rīkoties arī tā: gludi atgrieztā konservu kārbā ieber auzu pārslas, tās pārlej ar saulespuķu eļļu un pēc tam – ar izkausētiem taukiem. Kad tie sacietējuši, konservu bundžu stieplē pakar ar atveri uz leju vai sāniem. Šāds “bistro” četras piecas dienas būs pa prātam zīlītēm, dzilnīšiem un dzeņiem. Savukārt, lai pievilinātu strazdus, zīdastes un sīļus, pie loga, koku zaros vai krūmā var iekarināt pīlādžogu ķekarus, dadžu un citu augu slotiņas.
Lai putniem laba “piebraukšana”
Kad barotava gatava, svarīgi ir to novietot vai nostiprināt piemērotā vietā. Proti, tā jāierīko tur, kur ērti iespējams piekļūt barotājam, lai papildinātu ēdiena rezerves, bet ne kaķim, kas var apdraudēt lidotāju drošību. Svarīgi atcerēties, ka barotava kokā jāiekar stieplītē, nevis auklā, tas mazos viesus pasargās no sapīšanās. Ja “ēdnīcu” plānots nostiprināt uz kārts, tai jābūt vismaz 1,5 metrus no zemes, turklāt aizvējā. Tas barotavas klientus pasargās ne vien no plēsoņu nagiem un puteņa, bet arī neļaus vējam aizpūst sarūpētos našķus. Ja par barību plānots izmantot speķa gabaliņu, tas rūpīgi jānostiprina, turklāt ne tikai pie loga, bet arī barotavā, pretējā gadījumā speķis šķitīs gana gards vārnām un citiem lielajiem putniem, kuriem ziemā sarūpēt ēdamo ir krietni vienkāršāk par mazajiem lidotājiem. No barotavas atrašanās vietas atkarīgs, cik un kādi lidotāji to apmeklēs. Ja ēdinātava ir slēgta un tai ir šaura ieeja, tā vairāk piemērota putniem, kas dzīvo kokos un pieraduši lodāt to zaros. Ja barotava nostiprināta pie stumbra, krūmā vai uz palodzes un ir ērti pieejama, tajā sagaidāma vislielākā putnu dažādība, sākot ar zīlītēm, līdz pat mājas baložiem un vārnām, savukārt uz “ēdnīcu”, kas, iekārta kokā, šūpojas gaisā, visbiežāk nāks baroties zilzīlītes, cekulzīlītes, mājas un lauku zvirbuļi. Jāiegaumē – jo barotava izvietota tālāk no loga, jo dažādāki putni to iedrošināsies apmeklēt.
Baltmaizi vai sēkliņas?
Putnu dažādību ietekmē arī barības daudzveidība – ja līdzās sēkliņām būs izlikts speķa gabaliņš, tad iespējas ieraudzīt barotavās retāk sastopamus putnus garantēta. Barības krājumi jāatjauno regulāri, tāpēc barotavas jāpārbauda pietiekami bieži un jānodrošina, lai tajās vienmēr būtu cienasts. Sevišķi svarīgi tas ir dienas pirmajā pusē, jo piebarot putnus vairāk nepieciešams ir no rīta. Jāatceras, ka aukstākā laikā knābātāji apēd vairāk, turklāt apledojums un dziļš sniegs traucē barību atrast dabā, tādēļ to, turklāt pietiekamā daudzumā, izvietot ir īpaši svarīgi. Ziemā no augu barības pārtiek ne tikai sēklēdāji, bet arī daudzas sugas, kas vasarā labprāt mielojas ar kukaiņiem un citu dzīvnieku izcelsmes barību. Maltītei var iebērt nelobītas saulespuķu sēklas, graudus, prosu, griķus, miežu putraimus un pat nevārītus zirņus un pupas. Visnevērtīgākais ēdiens putniem ir auzu pārslas un sausa baltmaize, tāpēc to pirms izlikšanas ieteicams samērcēt taukvielās, piemēram, eļļā, kas barībai neļaus sasalt un padarīs to barojošāku. Speķis un tauki būs lielākais kārums dzeņiem un dzilnīšiem, taču jāatceras, ka putniem sāls ir ļoti kaitīgs, sevišķi ziemā, kad iespējas padzerties ir minimālas, tāpēc nevajadzētu, piemēram, zīlītēm, piedāvāt sālītu speķi. Vispiemērotākā ir dabiska barība – necepta, bez sāls un garšvielām.
Gādājot par putnu labsajūtu, nedrīkst aizmirst arī par sevi. Proti, barotavas kļūst par vietu, kuru iecienījuši daudz putnu, un tas var veicināt dažādu slimību izplatīšanos, turklāt ne tikai viņu vidū vien, tādēļ svarīgi ievērot higiēnas normas. Lai barotavā neuzkrātos ēdiena atliekas un putnu mēsli, tā regulāri jātīra. To vislabāk darīt ar siltu ūdeni, izmantojot šim mērķim paredzētu suku un gumijas cimdus, un pat pēc barības papildināšanas rūpīgi jānomazgā rokas.
***
Reizēm jau nevajag daudz, lai sejā iezagtos smaids. Kā pieaugušajiem, tā bērniem prieku sagādās ikviena putna, kas jūsu barotavu atzinis par labu esam, apciemojums. Un varbūt tieši jūsu sarūpētā maltīte liks zvirbuļiem čivināt skaļāk, kas, kā atceramies no “Sarežģītā zvirbulēna”, liecinātu, ka rīt gaidāma skaista ziemas diena.
