Joprojām kā krāsainās fotogrāfijās gribas paskatīties pērnajā gadā.
Joprojām kā krāsainās fotogrāfijās gribas paskatīties pērnajā gadā.
Nāk prātā kāds pusgadu vecs notikums. Tas bija 1. septembrī pie vienas no mūsu ģimnāzijām. Svētki. Dzied koris. Uzrunas, saules apmirdzēti rudens ziedi. Un tad kādas cienījamas amatpersonas teiktajā saklausīju teikumu, kura dēļ šo runu es uzskatīju par draņķīgu. Teikumu visā krāšņumā neatceros. Doma bija tāda – mācieties, centieties, jo (un turpmāk precīzi citēti uzrunas vārdi): “Jo darba tirgus ir nežēlīgs.”
Es no šīs sirmās galvas būtu gribējusi dzirdēt viedāku domu, proti: “Jūsu karjerā netrūkst iespēju. Jauniem, gudriem, talantīgiem, uzņēmīgiem un godprātīgiem jauniešiem pieder nākotne.”
Tik ļoti būtu gribējies svētku dienā vārdu “tirgus” un “nežēlīgs” vietā dzirdēt “uzņēmība”, “godaprāts”, “nākotne”. Jo šie divi bieži dzirdētie un plaši tiražētie vārdi neiekrīt sirdī, bet papēdī vai elkonī.
Es domāju, ka būtu labi, ja ģimnāzistus 1. septembrī svinīgās uzrunas laikā psiholoģiski nenoliktu tirgū, neatgādinātu nežēlību kā veiksmīgas dzīves neizbēgamību.
Ir labi, ja jaunie cilvēki neatkarīgi no tā, ko runā veči, paši saprot, ka viņi negatavojas nežēlīgam tirgum, bet dažādām iespējām startēt un mērķtiecīgi finišēt atbilstoši savām spējām un interesēm.
Nav nekāds cūkmens tas, kurš piedrazo prātu, nevis mežu. Bet, latviski runājot, gatavais cūkcepure ir tāds cilvēks, kas izglītību netraktē kā personības izaugsmes iespēju, bet gan kā ieroci, ar kuru uzvarēt tirgū.
