Stāstu laikraksta komentāram mēdz piespēlēt ikdienas dzīve. Uz «Ziņu» redakciju pirms pāris dienām atnāca kundze ar savu bēdu stāstu.
Stāstu laikraksta komentāram mēdz piespēlēt ikdienas dzīve. Uz “Ziņu” redakciju pirms pāris dienām atnāca kundze ar savu bēdu stāstu. Lūk, aizgājusi uz pagastmāju un lūgusi, vai nebūtu iespējams ar granti nokaisīt dažus ceļus. Citādi nedz uz skolu mazbērni var tikt, nedz pati līdz bodei aiziet, nedz znots ar auto normāli uz darbu aizbraukt. Pagastmājā piekrītoši mājuši ar galvu un solījušies raudzīt, kā izlīdzēt. Prieks pārgājis, kad noskaidrojies, ka sirmās kundzes minētie ceļa posmi nemaz nav pagasta aprūpē. Par to uzturēšanu, izrādās, esot atbildīga pavisam cita institūcija, tāpēc, lūdzu, kundzīt, dosim jums viņu telefoniņu, zvaniet, stāstiet savu bēdu, pierunājiet rīkoties. No likuma viedokļa raugoties, nekas aplams jau nav noticis. Pilnīgi pareizi, katram sava kompetences joma, katram savā atbildības lauciņā jārušinās. Tikai uz redakciju kundze neatnāca tādēļ, ka netika izpildīts viņas lūgums. Sāp sirds, ka, aizejot uz savu pašvaldību, faktiski tika parādīts uz durvīm – ej pati meklē vainīgo, ne mana cūka, ne mana druva. Ja jums, cienītā, kas traucē, lūdzu, zvaniet, pierādiet. Mums bez jums darāmā līdz kaklam.
Pazīstama situācija, vai ne? Šajā gadījumā nav runas par to, ka pagasta iedzīvotāji un tātad nodokļu maksātāji par visām varītēm censtos uzspiest pašu vēlētajiem tautas priekšstāvjiem kaut ko viņiem galīgi svešu. Uz pašvaldību jau parasti dodamies, kad kaut kas uz sirds sakrājies, kad gribas tur saņemt atbalstu un palīdzību. Un ne jau mēs prasām, lai vietējie varasvīri ņem rokās sniega lāpstas un staigā, smiltis kaisīdami. Galu galā, valsts nozīmes ceļš nav pa gaisu, tas tomēr atrodas noteiktas pašvaldības teritorijā, un to izmanto arī vietējā pagasta ļaudis. Kāpēc tieši pašvaldības amatvīru uzdevums nebūtu painteresēties, kā valsts vai citas institūcijas veic savus pienākumus. Vai varbūt pašvaldība nemaz neatrodas savas valsts teritorijā? Varbūt tai risināmi kādi autonomi, ar iedzīvotāju interesēm nesaistīti uzdevumi?
Daudz tiek diskutēts par mūsu cilvēku došanos strādāt un dzīvot ārpus valsts. Protams, nav noliedzams, tas saistīts ar ekonomiskajiem faktoriem – lielāka alga, profesionālā izaugsme un citi. Tajā pašā laikā šis jautājums nav nemaz tik vienkārši skaidrojams. Nesenais pētījums par faktoriem, kāpēc mūsu tautieši dodas laimi meklēt svešās zemēs, parāda, ka finanšu ieguvumi nav vienīgais nosacījums. “Mazliet savāda sajūta mani pārņem, kad saprotu, ka, aizejot uz Īrijas valsts iestādi, es nejūtos kā pēdējais tārps un iznirelis, bet gan kā godājams cilvēks. Mūsu ierēdņiem jāsaprot, ka (..) viņi tur sēž, lai mums palīdzētu, lai mūs konsultētu.” Šos vārdus sacījis mūsu tautietis, viens no pētījuma “Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs” autoriem. Pētījuma rezultējošajā daļā tā arī norādīts, ka “ekonomiskie apsvērumi – zema alga, bezdarbs, iespēju trūkums – ir būtiski faktori, taču raksturīgi, ka lēmums braukt strādāt uz Īriju ticis pieņemts, ekonomiskajiem apsvērumiem kombinējoties ar sarežģījumiem personiskajā dzīvē, darbā, sadzīves problēmām un citiem faktoriem. Lielāka alga nav vienīgais faktors. Liela nozīme ir darba apstākļiem, videi, kurā cilvēki dzīvo, kā arī valsts, pašvaldību un ģimenes atbalsta tīkliem (vai, gluži otrādi, to trūkumam)”.
Jāatceras, ka reizi četros gados esam vēlējuši paši savu valdību – pašvaldību. Tā ir tepat mums līdzās, kamēr tur, augšā un tālāk, ir valdība, kurai jādomā par valsts attīstību kopumā. Jūs esat mums tepat blakus, un laiku pa laikam tik vien vēlamies, lai mūs uzklausa un palīdz. Kaut vai ar padomu un labu vārdu. Šoreiz lai paliek, kurā pagastā netika tīrīti sākumā minētie ceļi. Runa ir par attieksmi.
