Šīs nedēļas galvenais notikums, ko visi apspriež, ir bargais aukstums. Taču manam darbam un atpūtai tas netraucē, ir pat patīkami tādā laikā pastaigāties un pavērot cilvēkus.
Šīs nedēļas galvenais notikums, ko visi apspriež, ir bargais aukstums. Taču manam darbam un atpūtai tas netraucē, ir pat patīkami tādā laikā pastaigāties un pavērot cilvēkus.
Pirmdien veicu darbus, kas neietilpst manos ikdienas pienākumos, proti, piedalījos pārbaudes komisijā. Izvērtēju astoņu pretendentu, kas vēlas iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, Latvijas vēstures un himnas zināšanas. Visiem, kas kārtoja eksāmenu, šī bija veiksmīga diena, lai gan pēdējā laikā tas nav raksturīgi. Pēcpusdienā ar vietnieci Olitu Krīgeri pārrunājām, kā rit projekts par latviešu valodas apmācību sadarbībā ar Kalnciema Domi un Tautas skolu. Projekts sniedz bezmaksas kursus cilvēkiem, kas vēlas iegūt pilsonību naturalizējoties.
Otrdien bija kāds skaists un emocionāls brīdis. Proti, 12 jelgavnieku, kas vecāki par 65 gadiem, svinīgi saņēma Latvijas valsts pilsonību un apsveikumu no Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa. Man ir prieks, ka Jelgavā izveidots Sabiedrības integrācijas centrs, ko vada mūsu bijusī kolēģe Rita Vectirāne.
Naturalizācijas pārvaldes Jelgavas reģionam šis gads nesis teritoriālas izmaiņas. Līdz šim apkalpojām Jelgavu, Dobeli, Bausku, Ogri un Aizkraukli, no 1. janvāra mums pievienojies arī Tukums. Trešdien tikos ar Tukuma filiāles jauno vadītāju, paskaidroju kolēģei par darbiem, kas saistīti ar Latvijas valsts pilsonības iegūšanu. Patīkami, ka mūsu kolektīvam pievienojies gan gados jauns cilvēks, kas mācās juridiskajā koledžā, gan brīnišķīgs kolēģis. Jelgavā trešdien atgriezos vēlā novakarē.
Ceturtdienu un piektdienu galvenokārt pavadīju savā kabinetā, lai pabeigtu pagājušā gada darba pārskatu un analīzi, kas jāiesniedz Naturalizācijas pārvaldei. Interesanti, ka pērn Jelgavā visvairāk – 696 pretendenti – naturalizējušies cilvēki vecumā līdz 30 gadiem, turklāt pilsonību pārsvarā vēlējušās iegūt sievietes. Visvairāk naturalizējušies krievi, pēc tam baltkrievi un ukraiņi.
Mūsdienās cilvēki aizvien retāk lasa grāmatas, es gan piederu pie tās paaudzes, kam grāmata ir tuva. Tikko izlasīju ļoti interesantu Skaidrītes Kaldupes grāmatu “Silapurene klusē” par pēckara grūto periodu skolas dzīvē, par nabadzību, par spēju dzīvot, kad apkārt spiego.
