Šķiet, neviena sieviete apzināti neizvēlas palikt viena. Tā reizēm vienkārši notiek, un tad ir svarīgi saprast, ka būt vienai nav tas pats, kas būt vientuļai.
Šķiet, neviena sieviete apzināti neizvēlas palikt viena. Tā reizēm vienkārši notiek, un tad ir svarīgi saprast, ka būt vienai nav tas pats, kas būt vientuļai. “Es zinu, kā ir būt kopā ar cilvēku, kuru mīli, un justies sasodīti tuksnesīgi. Tikai tagad saprotu, ka būt vienai ir liela priekšrocība, pat greznība,” saka sieviete, kas iepazinusi vientulību.
Cilvēks mācās vien no savām kļūdām, un reizēm jāpaiet krietnam laikam, lai apjēgtu: labāk divi laimīgi cilvēki vieni nekā divi kopā, bet vientuļi. Šoreiz kādas sievietes dzīvesstāsts, lai rosinātu pārdomas par to, ka, bēgot no vientulības, var pazaudēties vēl lielākā vientulībā. Viņai ir 27 gadi, no tiem trīs nodzīvoti laulībā. Nu gandrīz divus ir viena.
Mīlestības dēļ
Allaž esmu bijusi patstāvīga, visu radusi sasniegt saviem spēkiem, taču man bija bail no vientulības. Es gribēju ģimeni, sapņoju par savām kāzām – daudz viesu, balta kleita, ziedi… Kad iepazinos ar nākamo vīru, man vajadzēja tikai mīlestību, jo biju materiāli neatkarīga – laba alga, mašīna, pavisam drīz iegādājos arī dzīvokli. Varēju tikai apbrīnot, ar kādu entuziasmu viņš ķērās pie tā iekārtošanas. Zināju, ka spēju tikt galā pati, taču bija tik jauki apjaust, ka varu atļauties būt trausla, nevarīga. Ar prātu tomēr apjēdzu, ka viņš nav mans liktenīgais vīrietis – pārāk tālu no ideāla, taču toreiz bija vienalga, jo ticēju, ka mīlestība spēj visu. Laikam ritot, simpātijas pārauga arvien dziļākās jūtās. Viņš apgalvoja to pašu, un drīz svinējām kāzas. Bez radiem, bez draugiem, bez baltas kleitas, jo viņam, redz, tas nebija vajadzīgs.
Tad mums pieteicās bēbis, taču finansiālais stāvoklis kļuva arvien katastrofālāks – nauda burtiski kusa, bet mans mīļotais vīrs pat nedomāja meklēt normālu darbu, vien pārmeta man, ka par maz pelnu, vazājos apkārt un viņu krāpju.
Sapnis par laimīgu ģimenes dzīvi pagaisa jau apmēram pusgadu pēc kāzām. Viņš pelnīja, strādājot kaut kādus gadījuma darbus, savukārt es kļuvu par mājsaimnieci – vārīju ēst, tīrīju dzīvokli, uzklausīju pārmetumus, ka zupa nav pietiekami karsta, tostermaize brokastīs pārāk apgrauzdēta, mīļākais krekls mitrs. Es neļāvu kāpt sev uz galvas, un drīz viņš iemācījās “nolikt mani pie vietas”. Pat neņemot vērā to, ka biju stāvoklī. Tajā laikā uzzināju, kuri ir mani draugi, jo lielākā daļa par mani vairs nelikās ne zinis, un tas vīra kungam bija pa prātam, savukārt viņam sabiedroto bija vesels lērums. Nauda drauģeļiem atradās vienmēr, bet ģimenei un lai samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem – ne. Mājās tika rīkoti grandiozi pasākumi, pēc kuriem es tīrīju pievemto tualeti… Sapratu, ka mana dzīve līdzinās murgam, tāpēc vairākkārt centos tam visam pielikt punktu, taču tajās reizēs mīļotais mājās pārradās ar ziediem un dievojās, ka mainīsies, ka pievērsīsies ģimenei, jo galu galā drīz taču pasaulē nāks mūsu mīlestības auglis. Un es atkal un atkal “uzķēros”, piedevu, noticēju. Es viņu mīlēju. Nosacīta saskaņa mājās parasti valdīja divas trīs nedēļas, tad atkal viņš uz pāris dienām pazuda, lai pēc tam atgrieztos ar skaistiem solījumiem. Es nepazinu sevi, dzīvoju kā tumsone – naudas nebija, frizieri nebiju apmeklējusi mēnešiem, nerunājot par solāriju, manikīru, jaunu drēbju iegādi un citām lietām, kas vēl pavisam nesen bija šķitušas pašsaprotamas. Kad ciemos atnāca draudzene, pavērtu muti klausījos, kas notiek tur ārā – dzīvē. Daudzas viņas stāstītās lietas šķita kā skaists sapnis, bet man pat nebija sava viedokļa – tik trula es biju kļuvusi. Par savu dzīvi negaudos – apzinājos, ka pati tādu esmu izvēlējusies, biju arī pārliecināta, ka pati ar visu varu tikt galā, turklāt zināju draudzenes viedokli: ej prom no viņa, gan jau tiksim galā!
Pazaudēties vientulībā
Tad pasaulē ieradās mazais. Tas bija skaistākais brīdis manā dzīvē. Arī vīrs pārvērtās – ziedi, krāsaini baloni, prieks par savu pēcnācēju. Beidzot šķita, ka kaut kas mainīsies, bet cerības pievīla, un viss sākās no gala. Tas bija drausmīgs laiks. Mans mīļotais bija dāsnākais cilvēks pasaulē, kad vajadzēja viņam vai viņa draugiem, savukārt es, lai pabarotu bērnu, nesu nodot tukšās pudeles. Smieklīgi, vai ne? Bet vienalga viņu mīlēju. Kad braucām ciemos pie radiem, bijām laimīgākais pāris pasaulē. Man pat bija izstrādāts “dežūrsmaidiņš” un teksts par to, cik mana dzīve ir brīnišķīga.
Tieši tajā laikā es visskaudrāk apjautu, kas ir vientulība. Manuprāt, vientulība ir tad, kad, lai gan esi kopā ar cilvēku, kuru mīli, katru rītu piecelies un kafiju dzer viena, kad ej viena, domā un dari viena. Visvientuļāk sajutos, kad, aizejot ar mazo pie ārsta, uzgaidāmajā telpā ieraudzīju mammu un tēti, kas bēbi uz pārbaudēm atveduši kopā, bet es zināju, ka nakti atkal pavadīšu viena un pirmo bērna smaidu, zobu un soli redzēšu viena. Tikai tagad saprotu, ka tā ir greznība, bet tajā laikā izraudāju asaras, kas bija paredzētas visam manam mūžam. Tagad par to, kas piedzīvots, runāju ar ironiju. Tā bija mīlestība! Un es to jūtu priekšā biju bezspēcīga.
Taču, laikam ritot, man izstrādājās sava veida imunitāte pret notiekošo. Par vīra dzeršanu un sānsoļiem pārdzīvoju aizvien mazāk, līdz kādā dienā apjautu: es viņu vairs nemīlu. Tā bija brīnišķīga sajūta. Jūtas bija izraudātas, pāridarījumi izsāpēti, un es beidzot sāku rīkoties. Tā bija pirmā reize visā kopdzīves laikā, kad mēs ar vīru tā īsti izrunājāmies par to, kā jūtamies. Atzinos, ka viņu vairs nemīlu, izrādījās – viņam pret mani jūtas bija izplēnējušas jau sen. Gandrīz divus gadus viens otru mocījām, un tas tikai tāpēc, ka neatradām laiku izrunāties.
Vienojāmies, ka pārceļos dzīvot uz citurieni, lai gan dzīvoklis bija mans. Pēc pāris mēnešiem viņš to no manis nopirka, mēs izšķīrāmies. Viss pēkšņi likās tik vienkārši! Es vairs nesēdēju mājās, mazo iekārtoju bērnudārzā un intensīvi sāku meklēt darbu un citu mājvietu. Problēmas atrisinājās it kā pašas no sevis. Kad pārvācos, atstāju viņam visu, kas bija iegādāts kopdzīves laikā – man nevajadzēja nevienu lietu, kas atgādinātu par pagātni. Es sāku jaunu dzīvi. Viena.
Viena, ne vientuļa
Nu gandrīz divus gadus dzīvoju divatā ar savu vismīļāko cilvēku pasaulē – dēlu. Un nevienu brīdi neesmu jutusies vientuļa. Es priecājos, redzot, kā aug mans bērns. Turklāt raudājusi esmu vien par mazā pateikto: “Mammīt, es tevi mīlu.” Neapgalvoju, ka esmu laimīgākā sieviete pasaulē, taču man ir ļoti labi. Kad pārcēlos dzīvot citur, uzlabojās attiecības arī ar manu nu jau bijušo vīru. Es viņu cienu kā bērna tēvu. Šķiet, viņš beidzot ir mainījies, atradis labi atalgotu darbu un labprāt pavada laiku kopā ar dēlu. Reizēm pārspriežam ikdienas notikumus, daudz esam runājuši par mūsu laulību un atzinuši, ka viens ortam bijām neciešami. Zinu, ja man vajadzīgs brīvs vakars, droši varu zvanīt viņam – ja vien nebūs atgadījies kas sevišķi nopietns, mazo bijušais (kā man patīk izrunāt šo vārdu!) vīrs paņems pie sevis. Dzīvojot kopā, mūsu dzīve bija elle, taču tagad viņam ir cita sieviete, ar kuru man izveidojušās labas attiecības. Neesam draudzenes, taču arī ienaidnieces ne. Viņa ļoti labi izturas pret manu bērnu, un man tas ir svarīgākais. Esmu brīva sieviete – viena, bet ne vientuļa.
Sapnis izsapņots
Esmu apdedzinājusies, taču tas nenozīmē, ka apzināti vairos no pastāvīgām attiecībām. Vienkārši vēl neesmu satikusi savu īsto vīrieti, bet zinu, ka tas reiz notiks un varbūt tad varēšu realizēt savu sapni par balto kleitu kāzās. Tagad vairs neesmu romantiskā muļķīte – man nevajag to lielo un skaisto mīlestību, par kādu raksta grāmatās. Man ir svarīgi, lai ciena mani un mīl manu dēlu. Jāpiebilst, ka nemeklēju tēvu savam bērnam – viņam tētis ir, es meklēju vīrieti sev.
Beidzot arī zinu, kas ir labs sekss. Manam bijušajam bija svarīgi, lai labi būtu tikai viņam. Es darīju visu, ko viņš vēlējās. Viņš bija pārlaimīgs, bet es pēc tam spilvenā raudāju. Tagad satiekos ar vīriešiem, kas manineuztver tikai kā mašīnu. Un tas ir debešķīgi.
Būt vienai nozīmē dzīvot tādu dzīvi, kādu pati vēlies. Nelauzīt galvu par to, ko gatavosi vakariņās, nesatraukties, ja tev tiešām sāp galva un tuvību negribas. Būt vienai nozīmē plānot brīvdienas un izdevumus pēc saviem ieskatiem, satikties ar saviem cilvēkiem, skatīties savas filmas, lasīt savas grāmatas un klausīties savu mūziku, nejusties vainīgai, ja kāds muļķīgs pārpratums sabojājis garastāvokli. Būt vienai nozīmē mīlēt un lutināt sevi, rēķināties tikai ar savām vēlmēm. Man bija jāiziet cauri ellei, lai es saprastu, ka būt vienai nav tas pats, kas būt vientuļai.
