Rīta pusē Valgundes centrā rosību nemana, tā parādās vien pēcpusdienā, kad no skolas un darba gaitām mājās atgriežas miestiņa iedzīvotāji.
Rīta pusē Valgundes centrā rosību nemana, tā parādās vien pēcpusdienā, kad no skolas un darba gaitām mājās atgriežas miestiņa iedzīvotāji. Un nav jau arī pavasaris, kad kādu “šeptīgāku” pensionāru varētu sastapt darbojamies dārzā. Taču dzīve Valgundē nestāv uz vietas – ir cilvēki, kas rūpējas par to, lai vietējie ar lepnumu varētu teikt, ka ir valgundnieki.
Valgundes pagasta bibliotekāre Ligita Ķekare stāsta, ka intensīva apbūve purviem un mežiem bagātajā teritorijā sākās pirms kādiem 20 – 30 gadiem un tagad viens otrs mierīgākas dzīves un sava kaktiņa tīkotājs tur labprāt iegādājas īpašumu. Vēsturiski Valgundes nosaukumu saista ar vācisko “Wol gut”, kas nozīmē ļoti labu dzīvošanu tajā vietā. To, ka tā patiesi ir, apliecina arī cilvēki, kas “bīda” miestiņa dzīvi.
Grāmatu un cilvēku līkloči
Pagasta bibliotekāre L.Ķekare par Valgundes vēsturi zina daudz – viņa iepazinusies gan ar 1226. gadā rakstīto hroniku, gan citiem pagātnes apliecinātājiem. Par īpašu piedzīvojumu izvērtusies dzimtā pagasta apceļošana pirms kādiem 16 gadiem, kad tika uzklausītas cienījamāko pagastļaužu atmiņas un nostāsti par aizgājušajiem laikiem. Arī tagad vecākie valgundnieki ir tie, kas uz bibliotēku nāk ne tikai izvēlēties grāmatu, bet arī uzticēt savu dzīvesstāstu. L.Ķekare to novērtē un atzīst, ka Valgundē mīt ļoti daudz dzīvesgudru iedzīvotāju. Šķiet, bibliotēka ir vieta, kur vislabāk var redzēt, kā laika ritumā mainās cilvēku intereses, sajust, kādas rūpes nomāc vietējos. Reizēm pietiek vien ar draudzīgu sarunu, lai sākumā norūpējies lasītājs kļūtu priecīgāks. Pagasta bibliotēku L.Ķekare vada jau 15 gadu. “Sākumā bibliotēka bija pagasta Padomes ēkā, vēlāk telpas ierādītas kādā dzīvoklītī, pēc tam mazajā skoliņā…” “dzīvošanu uz saiņiem” atceras bibliotekāre. Taču tagad grāmatas mājvietu radušas izglītības, kultūras un sporta centra “Avoti” ēkā. “Un tas ir uz palikšanu,” gandarīta bibliotekāre.
Grāmatu krātuvē ir ap 7000 lasāmo vienību, turklāt to skaits nemitīgi aug. Šajā ziņā daudz palīdzējuši vietējie uzņēmēji, un tagad gandrīz ikviens var atrast sev interesantu lasāmvielu. L.Ķekare ar lepnumu atzīst, ka bibliotēku apmeklē apmēram 200 pastāvīgo lasītāju. “Esmu novērojusi – ja grāmatas lasa vecāki, to labprāt dara arī viņu bērni. Īpašs prieks ir apjaust, ka mainās paaudzes un iepazīt grāmatu pasauli kundze pēc gadiem atnāk kopā ar mazbērniem,” bibliotekāre stāsta, ka zina ikvienu grāmatu krātuves apmeklētāju, tādēļ literatūras klāsts tiek papildināts atbilstoši vietējo vēlmēm. “Pusaudži iecienījuši sēriju “Skolas romāns” un labprāt pārlapo arī kārtējo viņiem domāto žurnālu, sievietes biežāk izvēlas grāmatas par psiholoģiju, mīlestības romānus, savukārt kungiem pa prātam ir praktiskāka literatūra,” L.Ķekare atzīst, ka ir cilvēki, kas uz bibliotēku ik dienas nāk iepazīties ar jaunākajiem periodiskajiem izdevumiem, jo rocība neatļauj kāroto laikrakstu vai žurnālu abonēt. Vai valgundnieki izjūt pietāti pret grāmatu? L.Ķekare atzīst – viņi zina, ka tā ir vērtība, taču gadās visādi, un izstāsta gadījumu, kad kāda meitenīte aizrautīgi pētījusi krāsainu žurnālu, no kura gribējusi izplēst lapu. Kad bibliotekāre aizrādījusi, ka tā nedrīkst, mazā samulsusi, bet tad pieklājīgi pavaicājusi: “Vai jūs man varētu iedot šķērītes?”
“Valgunde nav Dieva aizmirsts nostūris. Tā ir gaiša vieta,” pārliecināta L.Ķekare.
Pamazām, bet uz priekšu
Par to, kā laika ritumā mainījusies pagasta kultūras dzīve, zina stāstīt izglītības, kultūras un sporta centra “Avoti” vadītāja Janīna Kristiņa. Viņa “kultūrā iekšā” ir vairāk nekā 20 gadu – agrāk rosījusies rajona kultūras namā, nu savu sirdi atdevusi Valgundei. J.Kristiņa atceras, ka kultūras un sporta dzīve pagastā sākās līdz ar “Avotu” atdzimšanu. Sākumā vietējie aktivitātēs iesaistījušies kūtri, taču nu kļuvuši pielaidīgāki un labprāt izmanto piedāvātās iespējas sportot, baudīt koncertus un izdejoties ballēs. Par sarīkojumu apmeklētību Valgundē sūdzēties nevar, piemēram, ballēties atnāk vidēji 80 – 90 cilvēku. Protams, ir arī tādi, kas uz kultūras pasākumiem neiet, jo “pagastā nekas jau nenotiek”. J.Kristiņa novērojusi, ka publika pasākumos mainās – vieniem tuvāka garīgā dzīve, tāpēc viņi apmeklē izstādes, klusākus vakarus, savukārt citi ikdienas rūpes aizmirst ballējoties. Un jāapmierina visu vēlmes. “Izstādes un izrādes tiek plānotas tā, lai vietējie gūtu priekšstatu par to, kas skatītājus pulcē ārpus pagasta robežām,” atklāj J.Kristiņa, piebilstot, ka, organizējot kultūras dzīvi, jāņem vērā iedzīvotāju iespējas, rūpīgi jāizplāno, kad rīkot pasākumus, lai tie būtu pa kabatai visiem.
Viņa, izrādot telpas, stāsta, ka valgundnieki ir volejbola cienītāji, tādēļ lielākās aktivitātes galvenokārt saistītas ar šo sporta veidu, taču vietējie nesmādē trenažieru zāli, iespēju spēlēt biljardu un galda tenisu, kā arī atpūsties saunā. Sporta zāle nepieciešamības gadījumā tiek pielāgota kultūras vajadzībām – iegādāta transformējamā skatuve, akustika ir tik laba, ka nu var aicināt profesionālus māksliniekus. Februārī pirmo reizi durvis vērs literāri muzikālā kafejnīca, bet, sadarbojoties ar pagasta bibliotekāri, radusies doma izveidot iniciatīvas grupu “Vēstures sargi”, lai jaunajai paaudzei nodotu pagasta vēsturi.
Lielākais gandarījums kultūras dzīves organizatorei ir apziņa, ka “Avotos” kūsā dzīvība. “Kad nams ir pilns, esmu laimīga,” J.Kristiņa bilst, ka pašlaik sāpīgs jautājums ir pašdarbnieki. Valgundē ir iespēja apgūt austrumu dejas, iesaistīties ārstnieciskajā vingrošanā un sportot. “Agrāk bija arī dramatiskais pulciņš, bet bērni, kas vēlējās spēlēt teātri, izauga,” taču J.Kristiņa ir apņēmības pilna situāciju vērst uz labu. Viņai ir padomā simtiem lietu: “Es vēlētos, lai vietējie dejotu, spēlētu teātri, dziedātu koros un vokālajos ansambļos! Reizēm sevi nākas piebremzēt, jo ideju ir pārpārēm. Es gribu, lai cilvēki nāk, lai dara, lai iesaistās!” J.Kristiņa piebilst, ka labprāt Valgundes izglītības, kultūras un sporta centrā redzētu arī viesus no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Galvenais – nepadoties
Taču dzīve miestiņā nav tikai sportošana un izklaides vien. Blakus izglītības, kultūras un sporta centram “Avoti” slejas pagastmāja, kur tiek risināti citādi jautājumi. Valgundes pagasta priekšsēdētājs Edgars Turks, runājot par pagasta attīstību, min skaitļus: Valgunde ir lielākā pašvaldība Jelgavas rajonā, tās budžets pārsniedz 500 000 latu, tur mīt vairāk nekā 2000 iedzīvotāju, turklāt šim skaitlim ir tendence augt. Arī bezdarbs pagastā ir vien divi trīs procenti – cilvēki strādā Rīgā, Jelgavā, vietējās ražotnēs. Viņš, runājot par pagastu apvienošanu novados, ir kategorisks – nav neviena kritērija, kas runātu par labu administratīvi teritoriālajai reformai. Pašlaik norit pagasta teritorijas plānojuma izstrāde, neērtības gan rada palieņu pļavas un polderi, kas zemi liedz transformēt par apbūves gabaliem. Taču ar to jāsamierinās. Pagasts iesaistījies “INTERREG III”, “IT Reģions” un citos projektos, kas paredz uzlabot infrastruktūru. Arī par iespējām nokļūt Jelgavā un Rīgā pagastļaudis sūdzēties nevar – sabiedriskā transporta kustība ir uzlabojusies, raizes sagādā vien valsts nozīmes ceļa Jelgava – Kalnciems kvalitāte, taču tas diemžēl nav pagasta kompetencē. Runājot par izglītību, E.Turks prognozēs ir piesardzīgs – Kalnciema vidusskola atrodas gandrīz neapdzīvotā vietā, pamazām sarūk skolēnu skaits tajā, jo vietējie labprāt izvēlas mācīties pilsētas izglītības iestādēs, taču izdevumi, lai skolu uzturētu, palielinās.
Kāda ir pagasta priekšsēdētāja nākotnes vīzija par dzīvi Valgundē? Viņš atzīst, ka vēlētos, lai vietējie aktīvāk iesaistās kultūras dzīvē. Jaunieši sevi ar panākumiem pierādījuši sportā, īpaši volejbolā, tomēr ir klusa cerība, ka varētu izveidoties pašiem savs tautas deju kolektīvs, lai Valgundes vārds izskan dziesmu un deju svētkos. Taču vēsturiski tādas aktivitātes neesot bijušas. Vai kaut kas šajā ziņā mainīsies, atkarīgs no iedzīvotājiem.
Protams, ir vēl daudz sīku un ne tik sīku problēmu, ko pamana vien tie, kas dzīvo Valgundē. Viņiem labāk redzams, ka, piemēram, uzsniegot ceļus nenošķūrē tik operatīvi, kā gribētos, viņiem labāk jūtams, ka trīs pagasta ciemi – Vītoliņi, Valgunde un Tīreļi – cilvēkus sašķel, nevis vieno. Bet pagasta priekšsēdētājs ir apņēmības pilns panākt, lai dzīvošana pagastā būtu vēl labāka. “Mēs nepadosimies!” saka E.Turks.
