Valdības vadītājam Aigaram Kalvītim līdz šim vairākkārt labpaticies neveiklā situācijā nostādīt un pat padarīt smieklīgu politisko konkurentu un paša valdības ekonomikas ministru..
Valdības vadītājam Aigaram Kalvītim līdz šim vairākkārt labpaticies neveiklā situācijā nostādīt un pat padarīt smieklīgu politisko konkurentu un paša valdības ekonomikas ministru, bet līdz ar sparīgo atbalstu ierosinājumam piemērot bargākus sodus finanšu līdzekļus pārtērējušajām partijām, viņš komisku padarījis pats sevi.
Varbūt Kalvīša kungam jau piemirsies, ka paša pārstāvētā Tautas partija vienmēr bijusi viena no dārgāko reklāmas kampaņu organizētājām, reizēm pat nokļūstot izdevumu līderu godā, ar ko sacensties spējis “mācītāju” politiskais spārns, kuru tuklajam viduklim likumā noteiktā josta – pārdesmit santīmu uz vēlētāju – izrādījusies savilkta pārāk cieši. Tā nu viens no Latvijas Pirmās partijas (LPP) “vilcējiem” satiksmes ministrs Ainars Šlesers, mēģinot attaisnot LPP sastrādātos pārkāpumus, dabūjis pīties melos un mainīt “pārliecību” kā zeķes, mētājoties no vienas galējības otrā, te ierosinot partijām atcelt jebkādus finanšu ierobežojumus, te sliecoties par labu “zaļzemnieku” priekšlikumam apklusināt jebkādas partiju reklāmaktivitātes trīs mēnešus pirms vēlēšanām. Lai pārāk nepūderētu vēlētāju smadzenes, tā teikt. Jautājums, ņemot vērā vēlēšanu tuvumu, visai aktuāls, tikai jārēķinās ar dažiem godmaniskiem “bet”.
Pirmkārt, iespēja korekti un līdz sīkumiem izpētīt politisko spēku reklāmas tēriņus ir ierobežota. Konstatēt, piemēram, dokumentāri noformēta maksājuma lielumu un salīdzināt to ar atskaitē deklarēto vēl nebūtu problēmu, bet pilnīgi cits stāsts ir par to necaurskatāmo reklāmu daļu, kas tiek apmaksāta pa kluso un oficiālās atskaitēs neparādās. Nebūsim naivi, domājot, ka tā nenotiek. Tikai process ir pietiekami rafinēts, to neformālā gaisotnē nesteidz noliegt arī paši politiķi. Turklāt ir arī virkne pilnīgi “nekaitīgu” pasākumu, kas popularizēšanas funkciju veic ne sliktāk kā pēc likuma burta par politisko reklāmu dēvētie. Tie ļauj apcirpt ar likumu ierobežotos tēriņus un ir drošs patvērums no nevēlamām acīm.
Otrkārt, publiski pieejamie pētījumu rezultāti uzskatāmi parāda, saudzīgi sakot, “pamatīgas nesakritības” starp reklāmām iztērētajiem līdzekļiem un kopā summētajiem reklāmu laukumiem presē un ētera hronometrāžām elektroniskajos medijos, kas liek domāt, ka nebūt ne lētā reklāmu izgatavošana tiek sarunāta vismaz par pusvelti.
Treškārt, joprojām atklāts ir jautājums, cik neatkarīgi no partijām un ietekmīgiem politiķiem ir “pētnieki” un politologi. Ja tuvāk papēta centrālo plašsaziņas līdzekļu saturu pirmsvēlēšanu periodos, ar neapbruņotu aci redzams, cik tendenciozi un par labu vienai vai otrai partijai izsakās atsevišķi “eksperti”. Bet centieni nepaliek bez sekām, un daži pat protežēto partiju paspārnē ar laiku izvirzās nozīmīgos amatos. Bet tie, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie, kas iztiek bez politiskā “jumta”, turpina cīņu ar partiju tumšo naudas podu likteņdzirnām.
Ceturtkārt, vai iespējams arī pretlīdzeklis tādam (anti)reklāmas paveidam, kā “melnais PR”? Kamēr zināms politiskais spēks var norobežoties no uzskatāmas vizuālas vai audiālas sevis popularizēšanas, ar pilnu tvaiku var tikt izvērsta konkurentu gānīšanas akcija labvēlīgos plašsaziņas līdzekļos. Reklāmas nav, bet vēlamais efekts panākts.
Jājautā, vai sodu palielināšanai būs kāda nozīme, ja partijas pieķert grēkos ir gandrīz nereāli. Visuzskatāmāk iebraukt nesmukumos pēdējo gadu laikā pamanījušies vien “zemnieki”, pārējie, kas spējuši būt piesardzīgāki, smejas par konkurentu neveiklo izgājienu un droši brien pretī kārdinošajiem deputātu mandātiem. Bet process kopumā atgādina kaut ko līdzīgu ilgstošam masku šovam vējdzirnavās, kur sejas noslēpuši bļaurīgi un divkosīgi “taisnības cīnītāji” (politiķi), bet viņus tvarstīt devusies saujiņa pētniecisko “donkihotu”.
