Jau vairākus gadus sabiedrībā, bet jo īpaši lauksaimnieku un autobraucēju vidū tiek daudz runāts par biodīzeli jeb no rapša ražotu biodīzeļdegvielu.
Jau vairākus gadus sabiedrībā, bet jo īpaši lauksaimnieku un autobraucēju vidū tiek daudz runāts par biodīzeli jeb no rapša ražotu biodīzeļdegvielu. Tomēr šķiet, ka itin ierobežotās šā produkta pieejamības dēļ nav pārāk daudz to, kas jau paguvuši šo Latvijai revolucionāro izstrādājumu izmēģināt savos spēkratos.
Ne velti mēdz teikt, ka labākais veids, kā pārbaudīt kaut kā lietderību un kvalitāti, ir pašrocīgs izmēģinājums. To gan būtu grūti attiecināt uz tādām lietām kā, piemēram, giljotīna, taču pamatdoma nav peļama. Būtu interesanti uzzināt kāda lietotāja pieredzi biodīzeļa izmantošanā smagās lauksaimniecības tehnikas darbināšanai, taču ir grūti atrast iemeslus, lai ar to turpinātu piepildīt vieglo auto tvertnes.
Nepārtrauktās dzīves dārdzības palielināšanās laikā, protams, sirdi mazliet priecē degvielas uzpildes staciju izkārtnēs redzamais, ka biodīzelis nopērkams par trīsarpus santīmiem litrā lētāk (tas ilgstoši ir pastāvīgs autora novērots intervāls attiecībā pret parastās dīzeļdegvielas cenu), tomēr galu galā kopējais tēriņš pret nobraukto attālumu sagādāja nelielu vilšanos.
Eksperiments notika vēlā pagājušā gada rudenī. Tā brīža dīzeļdegvielas cena – 0,575 lati litrā, biodīzeļa – 0,54 lati litrā. Par izmēģinājuma trusīti tika izmantots kompaktklases dīzeļauto – “Ford Escort 1,8” ar ierastu un itin pievilcīgu vidējo degvielas patēriņu 5,5 litri uz 100 kilometriem. Šāds degvielas patēriņš tika noteikts ilgstošā automobiļa ekspluatācijā ar plaši visiem autovadītājiem zināmo metodi – katrā uzpildīšanās reizē lejot pilnu bāku, bet patēriņa rezultātu izkalkulējot nākamajā “uzpildīšanās” reizē. Izmantojot šo pašu metodi, tika noskaidrots, ka, darbinot ar biodīzeli, automobiļa dzinējam “apetīte” ir jau krietni labāka, jo patēriņš izrādījās negaidīti liels – 6,9 litri uz 100 kilometriem. Likumsakarīgi, ka ekonomiskie aprēķini bija biodīzelim nelabvēlīgi – uz katriem simts kilometriem izdevumi par degvielu, braucot ar šo alternatīvo izstrādājumu, bija par piecdesmit septiņiem santīmiem lielāki.
Tā kā turpmāk bākā saglabājās neliela automobilim tik “garšīgā” biodīzeļa daudzuma sajaukums ar parasto, autiņa “apetīte” samazinājās tikai ar laiku, bet ierastajā līmenī atgriezās vien pēc nepilna pusotra tūkstoša kilometru nobraukuma. Par papildu pārsteigumiem gādāja motora starts vēsajos rudens rītos, kad pirmais rūciens atskanēja pēc ievērojami ilgākas “zāģēšanas”, tādējādi biodīzelim (kam aukstumizturības robeža ir mīnus 15 grādu, tā ka par lietošanu bargā ziemā nevar būt ne runas) nopelnot vēl vienu mīnusu.
Speciālisti vairākkārt uzsvēruši rapša degvielas negatīvo īpašību – saskarē ar gumijas detaļām tās pastiprināti bojājas. To vizuāli novērot pēc samērā neilgas biodīzeļa lietošanas nevar, toties šis degvielas veids ir praktisks pretlīdzeklis pārmēru augstam atgāzu līmenim ikgadējās tehniskajās apskatēs. Tā arī ir gandrīz vai vienīgā pozitīvā autora novērotā īpašība šajā kontekstā, ja neskaita faktu, ka produkts “ražots Latvijā”. Diemžēl negatīvo īpašību slogs ir jūtamāks, un to vieglāku nepadara pat no izpūtēja plūstošais frī kartupeļu aromāts.
Šādi ir autora novērojumi, savu automašīnu darbinot ar plaši reklamēto biodīzeli. Būtu interesanti uzzināt speciālistu skaidrojumu minētajiem faktiem, kā arī citu autobraucēju pieredzi, savus spēkratus darbinot ar biodīzeli, kā arī ar degvielas tirgū jau piedāvāto benzīna un bioetanola maisījumu.
