Nojausma bieži vien ir pilnīgāka nekā skaidri zināmais.
Nojausma bieži vien ir pilnīgāka nekā skaidri zināmais.
Piemēram, zinām, ka pulksten trijos pēcpusdienā pēc apstiprināta saraksta atiet autobuss. Bet nojausma it kā čukst, ka šoreiz tā gluži nebūs.
Protams, ka neklausām kaut kādām acumirklīgām iedomām un steidzamies pa galvu pa kaklu paspēt, aizmirstot ko visai svarīgu iemest somā.
Nu stāvam un gaidām autobusu jau krietnu pusstundu. Cilvēki sabozušies un neapmierināti dalās pieņēmumos. Bet tu, kas kaut kādā veidā nojauti, ka viss tik gludi šoreiz neies, paziņo: “Es ne par ko vairs nebrīnos.”
Un tie nav meli, jo steigā tev nebija laika brīnīties par nojausmas precizitāti, bet tagad citu neapmierināto vidū jau ir piemirsies, ka bija un ir par ko brīnīties.
Runājot par neierobežotu informāciju un resursiem, tagad vairāk nekā jebkad agrāk nepieciešams iemācīties uztvert informāciju, ko sniedz intuīcija. Un ir par ko brīnīties, ja šī informatīvā plūsma tevī darbojas.
… 20. janvāra vakarā, kad laukā bija aptuveni 20 grādu zem nulles, uz maniem svārkiem uzlaidās mārīte. Es viņu paņēmu rokās, un tā aizlidoja griestu virzienā.
“Tās nav debesis, bet griesti, mazais kukainīt!” es domāju. “Tu esi modusies nelaikā, debesu vietā vari pieredzēt tikai griestus. Tavas guļošās māsas būs ieguvējas, bet viņas nekad nebūs tās, kas man atgādinās, ka jāuzraksta par nojausmas pilnību. Nav zināms, cik ilgi lidosi šajā sev nepiemērotajā telpā, bet man tu šodien ļāvi brīnīties un atcerēties par nojausmas pilnību.