Šis būs stāsts par diviem skolotājiem – Janīnu un Jāni Caunēm –, kuru dzīves gājumā un patiesi aizraujošajā stāstījumā par viņu senčiem klausījāmies, elpu aizturējuši.
Šis būs stāsts par diviem skolotājiem – Janīnu un Jāni Caunēm –, kuru dzīves gājumā un patiesi aizraujošajā stāstījumā par viņu senčiem klausījāmies, elpu aizturējuši. Uz Eleju pie Cauņu ģimenes mūs aizveda interese par koklēm, ko meistaro Jāņa kungs. Taču, lai nonāktu līdz stāstam par koklēm, neatklāts nedrīkst palikt pirmais – interesants un saistošs vēstījums, kura aizsākumi meklējami vairāk nekā pirms simt gadiem.
Pārliecināmies, ka neesam kļūdījušies – pie durvīm koka pastkastīte ar grezniem izgriezumiem teic priekšā, ka namā mīt cilvēks ar zelta rokām. Mūs ļoti laipni sagaida namatēvs Jānis un viņa dzīvesbiedre Janīna. Istabā goda vietā redzam arī kokli.
“Tā ir man meistarota koklīte, to no mājas es laukā nelaidīšu,” smejoties teic Janīna. Kamēr saimniece vāra kafiju, Jāņa kungs ņemas stāstīt.
Grāfs izmaksā saujiņu zelta naudiņas
Elejā Caunu ģimenei rit jau 39. gads. Turp abi skolotāji 1967. gadā pārcēlušies no Latgales. Daugavpilī, stājoties Skolotāju institūtā, iepazinušies, ieskatījušies viens otrā un sākuši draudzēties. Kad Jānis sagaidīts no dienesta krievu armijā, apprecējušies. Taču Jānim Eleja nebūt nav nejauša dzīvesvieta. “Varu uzskatīt, ka daļēji esmu no Zemgales, daļēji no Latgales. Vecmāmiņai māja bija kādus trīs kilometrus no Līvāniem uz Daugavpils pusi. Vectēvs savulaik braucis par kučieri ar pasta karieti “ātrais pasts” maršrutā Mītava – Šauļi. Bet vecāmāte pie grāfa Mēdema Elejas muižā bijusi pavāre un nostrādājusi tur 16 gadu. Tagad pie mums šoferīši taisa “haltūras”, bet tajos laikos tā darījuši kučieri. Svētdienās, kad pastu neveda, Jelgavas kungus kariete vizināja uz Eleju medībās. Vectēvs brauca par kučieri. Pēc tam kungi bija jānogādā muižā pie grāfa Mēdema. Kamēr visi augšā viesojās un ēda vakariņas, kur kučieris lai paliek? Viņam vieta bija ķēķī. Tā arī vectēvs sapazinās ar vecomāti. Kad abi apprecējās, grāfs vecaimammai izmaksāja algu par 16 gadiem. Tā kā viņa strādāja grāfa virtuvē un vajadzējis valkāt muižas kalpotāja formu, savas drēbes viņai nebija jānēsā, arī pārtika sev nebija jāpērk. Naudiņa nebija vajadzīga, visa alga glabājās pie grāfa. Pēc kāzām prombraucot grāfs ieaicinājis vecomammu savā kabinetā (viņš, starp citu, ļoti labi runājis latviski, grāfiene ne – tā tikai vāciski) un lūdzis, lai viņa paliekot muižā, ar darbu nodrošināšot abus. Žēl bija šķirties no laba pavāra, bet neko darīt. Naudiņu izmaksāja – saujiņu zelta rublīšu –, bet ar to saujiņu zelta naudas kopā ar vectēvu sāka savu moderniecību. Braukāja pa muižām un slēdza līgumus par piena pārstrādi. Izveidojās savs bizness. Iepirkto pienu pārstrādāja sviestā, sierā, krējumā, un vectēvs to realizēja tirgū,” stāsta Jānis.
Bizness aizgāja no rokas, taču, sākoties karam, tāpat kā daudzi citi, arī Jāņa uzņēmīgie vecvecāki devās bēgļu gaitās un nokļuva Sibīrijā Omskas apgabalā. Tur pārdzīvots mēris, holēra un bads. No bērniem palicis tikai Jāņa tēvs. “Arī viņi nebūtu izdzīvojuši, bet vectēvam tas rublītis turējās. Viņam mugurā allaž bijusi veste un tās iekšpusē gar malu oderē iešūta zelta naudiņa. Neviens nav varējis atrast, kur paslēpts naudas maks. Kad ģimenei patiešām vairs nebija ko ēst, vectēvs atlupināja oderīti un izslidināja vienu zelta rublīti,” atklāj Jānis.
Atgriezušies Latvijā, viņi apmetās pie vectēva Līvānos. Tur drīz vien Jāņa vectēvs atkal ticis uz zaļa zara. “Līvānos viņš sāka strādāt par mucenieku. Kara laikā cilvēkiem visa iedzīve bija paputējusi, un vectēvs no koka taisīja piena traukus, ūdens spaiņus, kubulus, mucas, traukus un citas saimniecības lietas. Īsā laikā iekrājās neliels kapitāls, un vectēvs atkal vestē iekāra ķēdi. Nu jau viņš bija nopircis veikalu un kļuvis par “bodniekpapu”.
Ar rotaļlietām skaidu kaudzē
Tieši tēvs Jānim iemācījis “koka darbus”. Viņš bija ļoti labs mēbeļu galdnieks un turīgākiem ļaudīm meistaroja greznas rokoko stila mēbeles. Mēbeles bija ar skaistiem izgriezumiem, rotājumiem, turklāt ļoti pieprasītas. Vienlaikus tēvs strādāja pamatskolā par galdnieku un puikām mācīja rokdarbus. “No agras bērnības es sēdēju un rotaļājos skaidās tēva darbnīcā. No tā laika sāku pazīties ar koku. Man bija daudz rotaļlietu: automašīnas, lidmašīnas, arī slēpes bija tēva meistarotas,” atceras Jānis.
Gatavojas zelta kāzām
Jānis ar Janīnu iepazinās Daugavpils Skolotāju institūtā, abi izmācījušies par fiziskas un matemātikas skolotājiem. Tie gadi esot bijuši visskaistākie. Janīna dziedājusi korī un braukusi uz studentu un jaunatnes festivālu Maskavā. Pēc tam abi apprecējušies, nu 2009. gadā svinēs zelta kāzas.
“Pēc studijām Jānis strādāja Kārsavas rajona Kalna skolā, bet es – Nautrēnos. Kad sākām strādāt kopā, es fiziku vairs nemācīju, tikai matemātiku. Bijām skolotāji Baltinavas internātskolā, tad gadiņu Aglonas internātskolā, pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi Bauskas rajonā, īsu brīdi pastrādājām Staļģenē. Vīrs vairāk mācīja darbmācību zēniem un fiziku, matemātiku mazāk, jo viņam nepatika labot burtnīcas. Elejas skoliņai esam veltījuši visvairāk darba gadu,” stāsta Janīnas kundze, piedāvājot kafiju un vīra ceptās pankūkas. “Kulinārija ir mana vājība. Man ir daudz hobiju – makšķerēšana, kulinārija, gleznošana, fotografēšana –, daļu jau esmu atmetis,” smej saimnieks.
Caunu ģimenē izaudzināti divi bērni – Gunta un Andris –, arī visi septiņi mazbērni vairs nav auklējamā vecumā.
Vīrs darina, sieva spēlē
Kad dzīvesstāsti izzināti, klāt arī saruna par koklēm. Jānis šos instrumentus gatavo, bet skaņotāja un spēlētāja ir Janīnas kundze. To viņa apguvusi pašmācības ceļā, gluži tāpat kā vīrs kokļu gatavošanu.
“Savu pirmo kokli uzreiz iebāzu krāsnī,” smej Jānis, bet dzīvesbiedre piebilst: “Pirmās koklītes bija skaistas – ar visiem izgriezumiem –, bet neskanīgas.” Jānis sāka šo lietu pētīt pamatīgāk. Tad izrādījās, ka viņa klasesbiedra dēls folklorists Valdis Muktupāvels ir liels kokļu speciālists. Viņš arī sniedza pirmās pamatīgākās zināšanas par instrumentu, tā uzbūvi un specifiku. “Pēc tam pamazām iepazinos ar literatūru, man radās domubiedri. Piemēram, dēls vīru korī iepazinās ar dziedātāju no Amerikas latviešu vīru kora. Izrādījās, viņš ir koklētājs. Es viņam uztaisīju kokli, bet viņš man atveda grāmatu par koklēšanu. Tā pamazām lieta aizgāja. Viņiem ir arī koklētāju ansamblis, kura vadītāja pašlaik spēlē manu kokli. Tās daudz kur aizceļojušas – uz Vāciju, Austrāliju, Zviedriju un vēl citur, arī Maskavā divos muzejos ir manas kokles,” stāsta Jānis un turpina, ka korpusu koklei varot gatavot no jebkura koka – tas nosaka tembru un skaļumu, savukārt skaņas dzidrums atkarīgs no virsējā dēļa, kam pārvilktas stīgas. “Materiāls ļoti ilgi jāžāvē, bet es tik ilgi nevaru atļauties – man vajag tūlīt, tādēļ izmantoju materiālu no vecām koka būvēm. Cilvēki mani neaizmirst. Piemēram, kāda pasniedzēja no LLU man paziņoja, ka studenti sākuši restaurēt Jelgavas Trīsvienības baznīcas torni. Tur no nevajadzīgām sijām izzāģēju gabalus, kas man der, un kādai koklei virsējais dēlis ir no Trīsvienības baznīcas torņa. Vēl man ir koklītes no Burtnieku vecajām dzirnavām, kad tās restaurēja, no Elejas robežsargu vecā posteņa, kad to noārdīja. Piedāvājums ir arī no Augstkalnes baznīcas darbiniekiem, tur pašlaik dievnamam tiek mainītas sijas,” stāsta kokļu meistars.
Cik ilgs laiks vajadzīgs kokles izgatavošanai? Jānis smej: “Nāk prātā mans zīmēšanas skolotājs, kas sacīja, ka savus akvareļus gleznojot trīs gadus un 15 minūtes. Viņš trīs gadus domā un 15 minūtēs padara. Ar kokli gan ir citādi. Sameklētais korpuss vismaz 15 gadu jāžāvē, pārējais aizņem mazāk laika.”
Kamēr runājamies, Janīnas pirksti viegli slīd pār kokles stīgām, radot pasakainu skaņu. Spēlētāja vien klusi piebilst: “Visskaistāk kokle skan Ziemassvētku vakarā pie eglītes, kad tajā deg svecītes.”
