Par odioziem politiķiem bieži mēdzam smaidīt. Uz to vedina viņu izdarības vai vismaz izteikumi. Labs piemērs tam ir pašreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš.
Par odioziem politiķiem bieži mēdzam smaidīt. Uz to vedina viņu izdarības vai vismaz izteikumi. Labs piemērs tam ir pašreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš. Līdz šim daudz dzirdēts par izpušķotiem mednieku stāstiem, bet, pateicoties šim kungam, mūslaiku folklorā līdzās spārnotajai frāzei par zelta rociņām varētu ieviest jaunu kategoriju – “politikāņu dižo darbu stāsti”.
Grūti pateikt, vai omulīgajam kungam pieklibo atmiņa, iedoma liekas patiesāka par realitāti vai arī virkne viņa savdabīgo izteikumu traktējami kā meistarīgi izspēlēti un grūti sataustāmi slēptās pašreklāmas knifi, taču ministra parādīšanās plašsaziņas līdzekļos runā pati par sevi. Kādā no savām intervijām Bērziņa kungs kā vienu no smagākajiem darba posmiem atcerējies laiku, kad kopā ar toreizējo premjeru Andri Šķēli strādājis valdībā “Bankas Baltija” (BB) krīzes laikā. Apgalvojums ir dīvains jau tāpēc vien, ka BB krīze ar tai sekojošo finanšu milža sabrukumu bija jau 1995. gada maijā. Taču tolaik vēl mazpazīstamais Šķēle, “kompromisa figūras” statusā pretendējot uz premjera krēslu, pirmos nedrošos soļus politikas dūksnājā spēra tā gada pašā izskaņā.
Savukārt Bērziņu uzskatīt par tā laika valdības locekli arī ir diezgan grūti, jo pirmo divu Šķēles valdību laikā viņš bijis vien premjera padomnieks. Ja to ņemtu par kritēriju, latviešiem ministru gluži kā dzejnieku būtu vesels bars, un tajā ar stāžu īpaši izceltos Bērziņa pašreizējais padomnieks preses jautājumos Normunds Beļskis.
Pirms dažiem gadiem pašreizējais ministrs neveiksmīgi mēģinājis atmaskot “Jaunā laika” līderi Repši kā Saeimas pistoļvīru. Tagad lielummāniju vismaz nelielās devās politiķis demonstrē, apgalvodams, ka šīs Saeimas laikā esot jau sestais veselības ministrs, kaut arī, neskaitot pienākumu izpildītājus, īstais skaitlis ir par divi mazāks. Tieši grūti aizrunājamais veselības ministrs kļuva par to valdības locekli, kas gluži neviļus un publiski atklāja kaut nelielu daļu no inflācijas apkarošanas plāna. Tas jau daudzus mēnešus šķita tik slepens, ka tā saturs nav zināms pat valdībai. Pēc Bērziņa izteikumiem, smalkā taktika ir vienkārša kā lauku ziņģe, un inflācijas postošā karagājiena bremzēšanai tiks izmantoti pavisam vienkārši paņēmieni – iesaldētas darba algas un grožu pievilkšana pārmēru lielus apgriezienus uzņēmušajiem valsts ekonomiskās attīstības tempiem. Lietas labā tiks izmantoti arī valsts budžeta ieņēmumu plāna pārpildīšanas rezultātā ietaupītie līdzekļi. Interesanti, vai tiešām algu iesaldēšana būs tik vienkāršs brīnumlīdzeklis, ja pēc skaļas dižošanās tā izgāzās pat paša Ministru kabineta ietvaros. Un kā gan tiks panākts, ka process tiek pilnībā attiecināts arī uz privāto sektoru? Varbūt labāk uzreiz ķerties pie vispārējas komandantstundas?
Kā vieni no pēdējiem Bērziņa varoņdarbiem minami gatavība pārmaksāt sešciparu summu par pretgripas potēm. Tagad, epidēmijas priekšvakarā, atklājies, ka pēc neapmierinošās vakcīnu sadales ģimenes ārstiem potēšanās kulminācijas laikā gandrīz puse iepirkto pretgripas vakcīnu vēl nav izlietota. Bet pats veselības nozares pārraugs jau krietnu brīdi kautri noslēpies no plašsaziņas līdzekļiem. Pagaidām.
Ministra oratora dotības lieti noderēs tikko kā sāktajā priekšvēlēšanu cīniņā par vietām nākamajā Saeimā. Iedarbīgākā taktika jau sen zināma – uz konkurentu pelēcīgā fona jāprot parādīt sevi pozitīvā gaismā ar reāliem vai “pierakstītiem” nopelniem. Pirms septiņiem gadiem rosīgs baltvācēns, piebārstot iedzīvotāju pastkastītes ar smiltīm, teicās gādājam par ievērojama valstsvīra piemiņu. Tagad gaismā iznācis arī personāžs ar nopelniem BB krīzes seku likvidēšanā un, kas zina, varbūt arī nācijas atpestīšanā no vīrusa draudiem.
