Pagājušajā piektdienā Ozolnieku tautas namā notika atmiņu vakars «Mans mīlestības darbs», veltīts vēl pavisam nesen aizsaulē aizgājušajiem teātra un kultūras cilvēkiem Guntim un Raitim Krūmiņiem.
Pagājušajā piektdienā Ozolnieku tautas namā notika atmiņu vakars “Mans mīlestības darbs”, veltīts vēl pavisam nesen aizsaulē aizgājušajiem teātra un kultūras cilvēkiem Guntim un Raitim Krūmiņiem. Sirsnīgs un smeldzīgs Ozolnieku un Zaļenieku teātra uzvedums. Tajā gan maz bija teikts par Gunti kā žurnālistu Jelgavā iznākošajās avīzēs “Darba Uzvara”, “Jelgavas Ziņotājs”, “Zemgales Avīze”, “Zemgales Ziņas”. Piektdien redzētais mani mudināja apkopot kaut mazumiņu domu par Gunti viņa trīsdesmit gadu ilgajā, var teikt, maizes darbā redakcijā.
Jāpiebilst, ka par Gunta dēlu Raiti, kas aizsaulē aizgāja tikai 43 gadu vecumā, neviens no aptaujātajiem “Darba Uzvaras” redakcijas darbiniekiem nevarēja neko piebilst, jo nebijām tuvāk pazīstami. Raita labestību gan varēja just, pat garāmejot, vienkārši sasveicinoties.
Varbūt rakstiet krieviski!
1982. gada vasarā kā divdesmit trīs gadus vecs jauneklis ar žurnālista diplomu rokā atgriezos Jelgavā no Sanktpēterburgas. Galvā pamatīgs juceklis, sirdslietās tāpat. Tam visam pa vidu Brežņeva stagnācijas laiks, kad sabiedriskā dzīve rādījās kā kaut kas bezveidīgs un nomācošs. Varu piebilst, ka, protestējot pret pastāvošo iekārtu, augstskolā biju atteicies no virsnieku militārās apmācības, tādēļ toruden man vajadzēja iet zaldātos. Bet ko lai dara līdz rudenim? Tā kādā jūlija dienā dzimtajā pilsētā kājas mani aiznesa uz “Darba Uzvaru”. Par tā saukto darbaudzinātāju, šķiet, partijas pirmorganizācija, man norīkoja Gunti Krūmiņu. Kā pašam likās, pēc dzīves miljonu pilsētā biju nokļuvis mazā provinciālā redakcijas kantorītī. Un tomēr Gunti es varēju apskaust. Kultūras dzīvi, teātri viņš pārzināja kā neviens, turklāt par to arī salīdzinoši brīvi rakstīja. Tovasar Guntis vēl publicēja ceļojuma aprakstu “Ar “žiguļiem” un “moskvičiem” pa Urāliem”. Te gan jāpiebilst, ka ne jau Urālu kalnu dēļ viņš bija devies tik tālā autopārgājienā. Guntis toreiz izzināja Sibīrijas latviešu ciemus. Vienīgi virsrakstā tādus vārdus kā “latvietis” vai “latvieši” padomju cenzūras apstākļos nebija pieņemts likt.
Ar padomisku darbaudzināšanu Guntis man neuzbāzās. Pats turējās diezgan neatkarīgi un arī citos atzina radošas neatkarības tiesības. Taču viņš domāja par to, ko es redakcijā daru. Reiz Guntis man teica apmēram tā: “Ja jūs, Gaiti, nekādi nevarat iejusties, atrast savu žurnālista rokrakstu un tā tālāk, varbūt mēģiniet rakstīt krieviski.”
Es tolaik tikko biju atbraucis no Krievijas, bet krieviski domāt? Skaidrs, ka šie vārdi man kā padoms bija garām. Bet var jau būt, ka teikto vajadzēja uztvert kā smalku ironiju. Kaut kā taču dzimtajā zemē tam latviešu jauneklim ir jāieaug.
Nākamo reizi mēs satikāmies un runājām jau pēc gadiem divdesmit “Zemgales Ziņās”. Bija atjaunota Latvijas valsts, iegūta vārda brīvība un, gadiem ejot, mainījušās arī mūsu sociālās lomas. Guntis kā pensionārs “ārštatnieks” uz redakciju nesa ar roku rakstītus rakstus par izciliem kultūras darbiniekiem padomju laika Jelgavā, par Latviešu biedrības rosinājumiem un daudz ko citu. Redakcijas uzdevumā ņēmos to visu ievadīt datorā un sagatavot publicēšanai. Diemžēl manā darbā gadījās kļūdas. Kādas pāris reizes noteikti Guntis par tām bija pamatīgi sašutis, taču piedeva. Varbūt arī kā savam agrākajam darbaudzināmajam. Guntis gan brīnījās, ka redakcijā kapitālisma apstākļos “noīsināti” kļūdas filtrējošie numura dežuranti, un žurnālists, darbā sevi pārslogojot, zaudē kvalitāti. Jo īpaši priecīgs biju reiz, kad viņš atsaucās uz manu ideju rakstīt par latviešu piedzīvojumiem padomju armijā. Guntis arī jaunībā bija ticis zaldātos, un kopā jauki pasmaidījām. Katrā ziņā atjaunotajā Latvijā mēs sapratāmies pavisam citādi.
2004. gada rudenī Guntis runāja, ka viņam tuvojas kantaina jubileja – septiņdesmit pieci. Vērojot možo un darbīgo vīru, kas nekad nesūdzējās par slimībām, likās, ka mūsu savstarpējās sapratnes pildītais laiks vēl būs ilgs. Bet izrādījās citādi.
Viens no stiprā kodola
Skaidrīte Bremze, laikraksta “Darba Uzvara” redaktore no 1980. līdz 1983. gadam, uz Jelgavu atnāca pēc darba televīzijas dokumentālajā kino. Stājoties amatā, viņa nomainīja ilggadējo redaktoru Pēteri Karahonu. G.Krūmiņu S.Bremze atceras tā: “Savam laikam viņš bija godavīrs. Arī attiecībā pret kolēģiem, gan cilvēkiem, par kuriem rakstīja. Viņš bija šejienietis un pazina gan pilsētas, gan arī rajona vadītājus un dažādus aprakstu cienīgus varoņus, lauku ļaužu dzīvi un dvēseles. Viņš nebija cilvēks, kam varēja palūgt rakstīt par jebko un jebkuru. Ja Guntim bija zināms, ka redakciju interesējošais cilvēks izdarījis kādu cūcību, viņš par šo cilvēku nerakstīja. Guntim bija augsta pašapziņa. Es kā redaktore dažkārt gribot negribot dabūju īsināt tekstus vai kaut ko pielabot un tad jutu, ka Guntim to ir grūti paciest. Tolaik redakcijā pastāvēja vairāku stipru vīru kodols, kurā bija Roberts Dzelme, Leons Ozols, Linards Sēja, Vilnis Grasis un, protams, arī Guntis.”
Tā pati sviestmaize, bet…
Monika Lenise bija laikraksta redaktores vietniece atmodas sākuma gados, redaktora Igora Movela laikā. Uz Jelgavu pārcēlās 1964. gadā, sākumā avīzē strādāja par tulku. Kad viņa ieradās redakcijā, Guntis jau bija priekšā. Monika saka: “Guntis bija radošs, precīzs un nepieradināms. Ļoti labs kolēģis, kas neatteicās, ja vajadzēja, kādu aizstāt. Piemēram, lasīja korektūras un darīja dažādus citus it kā sīkus darbiņus. Viņam no bērnības bija ielikti labi inteliģences pamati. Par darba lietām runājot, atsevišķas epizodes neatceros. Vairāk palikušas prātā Gunta uzstāšanās redakcijas svētkos, kolēģu dzimšanas dienās. Tas daudzreiz bija kā viena aktiera teātris.
Reiz mēs, redakcijas sievietes, pirms kārtējās kopīgās pasēdēšanas smērējām maizītes. Darījām to kā parasti – maize, sviests, desas šķēle. Bet tad redakcijas virtuvē ienāca Guntis un ņēmās palīdzēt. Viņš sagrieza sīkos gabaliņos gan gaļu, gan sieru, gan gurķi un salika tos kolosālā mozaīkā. No tiem pašiem izejmateriāliem, bet pilnīgi citas maizītes. Turpmāk mēs tās gatavojām Gunta gaumē un, ja bija iespējams, saucām viņu talkā.
Vislabāk man palikuši atmiņā 1989. gada Ziemassvētki, ko redakcijā rīkoja mūsu arodbiedrība, ko vadīja Guntis. Pirmo reizi bija nolikts skaists Adventes vainags. Atnāca jauniešu folkloras grupa, ko vadīja viens no Gunta dēliem. Mēs gājām pa redakciju rotaļās, dziedājām.”
Ja brūtgāns nokavē autobusu
LLU Meža fakultātes docents un literāts Pēteris Skudra, var teikt, gadu desmitiem avīzē bija “ārštatnieks”. Taču Gunti viņš pazina jau no saviem studenta laikiem sešdesmito gadu sākumā, kad spēlēja fakultātes teātrī: “Guntis bija tas, kas mani spieda rakstīt. Bijām pazīstami kopš maniem studenta gadiem, kad viņš Meža fakultātē vadīja teātri, tādēļ sapratāmies labi. Manus rakstus par dabu Guntis sakrāja mapītē un pēc tam pierunāja iesniegt konkursam Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Tā septiņdesmito gadu beigās es tur divas reizes dabūju diplomu un arī naudas prēmiju. Guntis bija vedējtēvs arī manās kāzās 1964. gadā. Torīt man bija jāvada nodarbības Aizupes Meža tehnikumā. Nokavēju autobusu, tādēļ Jelgavā, “stopojot” caur Tukumu, ierados kādas trīs stundas pēc norunātā ceremonijas laika. Zvanīju Guntim: “Ko darīsim?” Viņš atbildēja, lai braucu uz “zaksu”, gan jau to dāmu, kas vada laulību ceremoniju, viņš pa ceļam savākšot. Tā arī notika. Vēlāk runāja, ka laulību ceremonijas vadītāja toreiz mājās izcelta no vannas. Guntis bija lielisks organizators, kas tika galā arī ar neparedzētām situācijām.
