Ledus skulptūru festivāla rīkotājiem ir patīkami konstatēt, ka sarīkojumu Jelgavā apmeklējis divreiz vairāk cilvēku nekā pagājušogad, bet tam jādivkāršo arī organizatoru rūpes, domājot par to, lai nākamgad visi justos ērtāk.
Ledus skulptūru festivāla rīkotājiem ir patīkami konstatēt, ka sarīkojumu Jelgavā apmeklējis divreiz vairāk cilvēku nekā pagājušogad, bet tam jādivkāršo arī organizatoru rūpes, domājot par to, lai nākamgad visi justos ērtāk.
Apmeklētāju skaita palielināšanās ir viens no acīmredzamākajiem šāda gadskārtēja sarīkojuma veiksmes un attīstības indikatoriem. Un 8. starptautiskais ledus skulptūru festivāls to uzrādīja.
Pēc Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūras “Kultūra” aplēsēm, pagājušogad, ieskaitot ceļojošo izstādi Rīgā, Ogrē, Jūrmalā un Valmierā, festivālu apmeklēja 70 tūkstoši (Jelgavā – 21 tūkstotis interesentu). Šogad abās tā dienās Jelgavā pabija apmēram 40 tūkstoši, un tas, protams, kliedē jebkuras šaubas par to, ka festivāls lielo ziemas kultūras un izklaides norišu kalendārā ieņēmis visā Latvijā labi pamanītu vietu.
Savukārt patiesākais apliecinājums rīkotāju spējai radīt dalībniekiem pievilcīgu darba un atpūtas vidi ir tas, ka mākslinieki, kas šeit reiz jau bijuši, izrāda (un ja gadskārtējā iesūtīto darbu skiču atlase ir viņiem labvēlīga, – arī īsteno) vēlmi piedalīties turpmākos gadus. Līdzīgs kā pagājušogad bija konkursa dalībnieku (20) un viņu pārstāvēto valstu skaits – 10 (ieskaitot austrālieti Bendžaminu Gilbertu, kas konkursā nepiedalījās, bet kopā ar čehu un lietuviešu kolēģiem veidoja ledus bāru, – 11). Bet vairāk bija skulptūru (22 mazās un deviņas lielās, ko darināja konkursanti, plus Jelgavas Mākslas skolas un Druvja Cirīša darbi). To ietekmēja tas, ka šogad, labvēlīgu laikapstākļu mudināti, rīkotāji pirmoreiz izšķīrās piedāvāt arī Jelgavas apkaimē iegūtu ledu. Kvalitātes ziņā, tas, protams, nelīdzinās no vairākreiz filtrētā ūdens iegūtajam “Lāču ledum”, kas tradicionāli bija konkursa darbu pamatā, taču “vietējais produkts” izrādījās gana labs ne vien ledus bāram un altārim, bet arī lielo konkursa skulptūru detaļām.
Ar plusa zīmi vērtējami arī mēģinājumi gādāt par to, lai svētku tēma “Kāzas” neaprobežotos ar tās apspēlēšanu mazajās konkursa skulptūrās. Ja arī “Benefices” dejotāju iestudējuma vēstījumu (ledus altāri un skatuvi dažus mirkļus sestdienas vakarā “apdzīvoja” viens līgavaiņa tērpā ģērbies kungs un vesels pulks līgavu) nez vai visi izprata dziļākajās (un droši vien būtiskākajās) niansēs, visjaukākais, bija tas, ka tēma rada atsaucību tautā. Šampanieti pie ledus bāra un/vai altāra iemalkoja seši pavisam īsti pāri – vai nu kāzu jubileju atceroties vai kāzas svinot.
Ka mākslinieciskās formas smalkuma un satura dziļuma ziņā festivāls šogad būtu progresējis, – to apgalvot gan būtu pārspīlēti. Ieskicētas, bet līdz galam neizzāģētas kontūras un citi “sīkumi”, kas dūrās acīs dažos darbos, kopējā ainā ienesa zināmu nepabeigtības iespaidu, it kā daļa mākslinieku būtu izjutuši laika trūkumu un tālab centušies strādāt, cik iespējams ātri un vienkārši. Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Vizuāli plastiskās mākslas fakultātes vadītājs Aigars Bikše, kas žūrijā ir vairākus gadus, atzīst – viņam gan ideju dziļuma, gan skulptūru izstrādātības smalkuma ziņā visaizraujošākais šķitis aizpagājušais gads, taču mākslinieks uzsver – tas, ka vērienīgā gadskārtējā mākslas sarīkojumā ir kāpuma un relatīvu “atplūdu” gadi, nav ne pārsteidzoši, ne traģiski, bet drīzāk – neizbēgami, turklāt notikuma mērķis taču ir nevis būt par “piekasīšanās objektu” profesionāļiem, bet sagādāt interesantu piedzīvojumu daudzskaitlīgajam apmeklētāju pulkam (un šo uzdevumu, spriežot pēc vairuma pozitīvo atsauksmju, festivāls veica godam).
Festivālā, protams, netrūka arī smalku, patiesi oriģinālu, pārdomāti īstenotu darbu, ko, tiesa gan, novērtēt ne visos gadījumos ļāva neelastība eksponēšanas risinājumā: piedāvātais skulptūru izvietojums apmeklētājiem ne vienmēr pilnībā atklāja mākslinieka ieceri. Piemēram, Ilzes Nakopitjanas visai “askētiski” apstrādāto ledus bluķi noteikti būtu “atdzīvinājusi” interaktivitāte – apmeklētājs, kas ievietotu plaukstas padošanās žestā skulptūrā iestrādātajās kontūrās un līdz ar ledus tēlu puspajokam pusnopietni savai “otrai pusei” deklarētu: “Padodos! Precamies!”. Atdzīvotos arī skūpsta priekšnojautā sastingušās sejas Daniela Doila skulptūrā, ja visu filigrāni iestrādāto vaibstu dažādību skatītājs būtu varējis atklāt visos vērojuma rakursos, kas tverami, apejot darbam apkārt, nevis nostaigājot tikai gar vienu tā pusi. JPPA “Kultūra” direktors Mintauts Buškevics to komentē, atzīstot, ka nožogojuma izvietošana turpmāk varētu būt iespējama ap katru lielo skulptūru, bet varbūtību šādi iekārtot no viena bluķa darināto darbu izstādi viņš vērtē skeptiski no izgaismošanas viedokļa: lai apkārt staigājošie neaizsegtu gaismu, prožektori būtu jānovieto nožogojuma iekšpusē, taču gaismas avotiem jāatrodas vismaz divus metrus no ledus (lai novērstu kušanu), bet šāds attālums mazo skulptūru vērošanai ir par lielu.
Pārvietošanās grūtības, ko sestdienas vakara “maksimumstundās” skvērā aiz kultūras nama saasināja tirdzniecības vietu nepārdomātais izvietojums apvienojumā ar lielo apmeklētību, lika apsvērt, vai festivālam līdzšinējā norises vietā nav kļuvis par šauru. M.Buškevics atzina: tirdzniecības vietas tik tuvu svētku norišu centram bija tāpēc, ka līdz pēdējam brīdim saglabājās neskaidrības plānojumā. Līdz nedēļas vidum festivālā rīkotāji gaidīja, vai tomēr neuzsnigs materiāls sniega skulptūrām, un laukums Pasta ielas pusē bija rezervēts tām. Pretējā gadījumā tirgotāji būtu novietoti nomaļāk šajā skvēra daļā. Turpmākajos ledus skulptūru festivālos, ja tirdzniecību pieļaus, tā noritēšot mazākos apmēros, un vietas ierādīšanā tikšot ievērots minētais savrupības princips, bet par vislabāko, protams, uzskatāms variants, ka, izņemot kafejnīcu, nekādu citu tirdzniecības vietu festivāla teritorijā nav. Svētku rīkotājorganizācijas direktors arī pieļāva, ka, apmeklētībai un darbu skaitam turpinot palielināties, kā šaurības problēmas risinājumu varētu apsvērt festivāla pārcelšanu atpakaļ uz tā sākotnējo norises vietu – Hercoga Jēkaba laukumu.
***
8. starptautiskā ledus skulptūru festivāla plusi un mīnusi
+ Apmeklētāju un skulptūru skaita palielināšanās.
+ Dalībniekiem pievilcīgas darba un sadzīves vides radīšana.
+ Svētku tēmas papildināšanas mēģinājumi ārpus konkursa skulptūru izstādes – ar blakus objektiem un norisēm.
+ Vietējo ledus resursu izmantošana.
Nevar sacīt, ka kopumā mākslinieciskā satura ziņā vērojams progress.
Nenotīrītie celiņi (nedroša pārvietošanās).
Pārvietošanās grūtības, ko skvērā aiz kultūras nama radīja tirdzniecības vietu nepārdomātais izvietojums apvienojumā ar lielo apmeklētību (iespaids, ka festivālam tā līdzšinējā norises vietā kļūst par šauru).
Neelastība skulptūru eksponēšanas risinājumā: piedāvātais veids apmeklētājam ne vienmēr pilnībā atklāja mākslinieka ieceri.
