Vēl no Senās Grieķijas laikiem likumu zinātāji, kurus mūsdienās sauc par juristiem, skaitījās vieni no kompetentākajiem cilvēkiem, un arī vēstures grieži šo patiesību pierādījuši vairākkārt.
Vēl no Senās Grieķijas laikiem likumu zinātāji, kurus mūsdienās sauc par juristiem, skaitījās vieni no kompetentākajiem cilvēkiem, un arī vēstures grieži šo patiesību pierādījuši vairākkārt. Taču ne vienmēr juristi savas zināšanas un spēju tulkot likumus izmanto sabiedrības labā, dažkārt tā lieti noder arī personiskā labuma gūšanai. Protams, ir personiskā labuma gūšana likuma ietvaros, kad, piemēram, advokāts tiesā aizstāv kādu ietekmīgu uzņēmēju vai kriminālu autoritāti un panāk viņu “nomazgāšanu” no aizdomām, kaut gan bijuši it kā pilnīgi pietiekami pierādījumi. To, kādas summas šādos gadījumos nonāk advokātu kabatās, var tikai minēt. Kāds pazīstams Rīgas advokāts neslēpa, ka lielākais honorārs, ko viņš saņēmis par vinnētu lietu, bijis 125 000 latu(!).
Domāju, Ingas Čepjolkinas vārdu dzirdējis vai katrs Latvijas iedzīvotājs, jo tas ir viens no pēdējo gadu skandalozākiem gadījumiem, kad juristu vaino savu zināšanu, kontaktu un informācijas izmantošanā iedzīvošanās nolūkā. Čepjolkinu no zvērināto tiesu izpildītājas amata tieslietu ministre Solvita Āboliņa atstādināja līdz laikam, kamēr spēkā stāsies lēmums krimināllietā par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, bet Čepjolkina uzsver, ka viņa pēc šāda ministres lēmuma palikusi bez iztikas līdzekļiem. Divas barikādes puses, kas izveidojušās šajā situācijā, diez vai spēs nonākt pie vienota kopsaucēja, bet sabiedrībā šis konflikts radījis visai negatīvu attieksmi pret tiesu izpildītājiem. Saprotams, ir vairākas lietas, kurās šā amata ļaudis parādījuši sevi ne no labākās puses, turklāt viņu diezgan necaurredzamais darba process ne vienam vien liek aizdomāties par tā likumīgumu. Tajā pašā laikā tie, kas zaudē īpašumu, vainos tiesu izpildītājus, jo tā ir cilvēciska reakcija uz zaudējumu.
Analizēt tiesu izpildītāju amata specifiku neņemšos, tas lai paliek kompetentāku personu pārziņā, vienīgi kā ierindas pilsonis saprotu, ka šajā sistēmā kaut kas nav kārtībā. Trūkst informācijas par īpašuma izsolēm, nereti arī atbildētājiem nav skaidrs, kā rīkoties, bet vismuļķīgākais ir tas, ka vieglāk izpildāmos darbus, piemēram, naudas piedziņu par autovadītāja pārkāpumiem, tiesu izpildītāji veic, bet nopietnākie gadījumi ilgst neskaitāmus gadus, un galu galā cietušie zaudē jebkādu cerību zaudējumus atgūt. Nemaz nerunāsim par inflācijas procentu, kas gadu gaitā saņemamo summu samazinājis vairākas reizes.
Varbūt ne tik daudz kā tiesu izpildītāji, bet diezgan bieži tiek zākāti arī notāri, jo, kā gan to nedarīt, ja atlīdzība par viņu darbu ierindas cilvēkiem šķiet neadekvāti augsta. Tajā pašā laikā rodas jautājums par pakalpojuma kvalitāti. Man pēdējos pāris gados bijusi darīšana ar diviem Jelgavas notāriem. Vienā gadījumā notārs plaši izstāstīja gan par slēdzamā līguma aspektiem, gan iespējamiem zaudējumiem un nepieciešamajiem labojumiem, kurus arī veicu, tādējādi pasargādama sevi no varbūtējā otras puses negodīguma. Otrs notārs tik vien kā spēja parakstīt dokumentu, nemaz necenšoties iedziļināties tā saturā, par kaut ko vairāk nemaz nerunājot. Abi gan par šo darbu saņēma vienādu summu. Žēl, ka konveijera tipa cilvēks mūsu valstī saņem vairāk (viņš taču ar neiedziļināšanos tajā pašā laikā kā otrs kolēģis spēj apkalpot lielāku cilvēku skaitu), bet persona, kas cenšas apzinīgi pildīt savu pienākumu, paliek zaudētājos. Atliek vien pateikt paldies par viņu godaprātu.
