Kāda no pašvaldības vadītājām atzinusi, ka pirms iecelšanas amatā bijusi pārliecināta – pilsētu var vadīt vienīgi vīrietis. Kas sievietēm liedz ticēt saviem spēkiem politikā un kas tomēr ļauj noticēt?
Kāda no pašvaldības vadītājām atzinusi, ka pirms iecelšanas amatā bijusi pārliecināta – pilsētu var vadīt vienīgi vīrietis. Kas sievietēm liedz ticēt saviem spēkiem politikā un kas tomēr ļauj noticēt?
“Kur tai, boba, ļien!” – šis Latgalē dzirdētais izteikums trāpīgi raksturo nereti sastopamo sabiedrības attieksmi pret sievieti, kas vēlas darboties politikā. Kā politiķes izjūt dzimtes ietekmi uz savu politisko karjeru? To centos noskaidrot pētījumā “Sieviešu pašrealizācijas iespējas Latvijas politikā”. Secinājumi balstās uz intervijām ar 10 pašvaldību vadītājām no Latvijas rajoniem un dažāda lieluma pašvaldībām.
Tieši politikas zemākais līmenis – pašvaldība – ir tas, kurā sievietes ir sastopamas biežāk, taču domju un padomju vadībā daiļā dzimuma pārstāves joprojām ir drīzāk izņēmums (15%). No lielajām pilsētām tikai Daugavpilī un Jūrmalā pašvaldības priekšgalā nav vīrieši.
No desmit intervētajām pašvaldību vadītājām tikai divas atzina, ka politiskajā ceļā saskārušās ar dzimumdiskrimināciju. Tomēr arī pārējās politiķes, kas sākotnēji noliedza šo faktu, interviju gaitā atklāja piemērus, kas apliecina dzimumu diskrimināciju kā kavējošu faktoru sieviešu darbībai politikā. Viena respondente pat atzina, ka, pirms tika iecelta vadošajā amatā, bija pilnīgi pārliecināta, ka pilsēta jāvada vienīgi vīrietim. Tajā pašā laikā intervējamās atzīst, ka vīriešiem vairāk patīk “gozēties saulītē”, bet sievietēm “jādara melnais darbs”.
Lai arī esot situācijas, kad līderim ir vieglāk būt vīrietim (piemēri gan neizskanēja), tomēr aptaujātās sievietes atzīst, ka viņām izdodas šīs lietas paveikt, nepazaudējot sievišķību. Esot gan dzirdēti tādi izteikumi kā “kas tu par sievieti, tu esi politiķis!”, arī intervētās norāda, ka “vīrieša daba ir būt līderim, bet sievietes būtība ir cita”, tomēr vairākums atzīst, ka nozīme ir personībai, nevis dzimumam.
Kā lielāko problēmu aptaujātās politiķes min amata savienošanu ar mātes lomu, kaut arī lielai daļai bērni jau sasnieguši pilngadību. Kāda respondente no lauku pagasta uzsver, ka “politika ģimenei noteikti traucē, bet to noteikti var atļauties. Un pat lopus un govis slaukt var atļauties pagasta priekšniece”. Aptaujātās krasi iestājas par bērnu augšanu ģimenē, kur mamma nav ilgstoši prom, bet priekšsēdētājas amats aizņemot pat 90 procentu no sievietes laika. Tādējādi rodas secinājums, ka tikai tad, kad bērni jau izauguši, kundzes var sākt sevi realizēt politikā. Turklāt ļoti svarīgs ir ģimenes, vīra atbalsts.
Runājot par politiku, respondentes lietoja tādus apzīmējumus kā “netīrā”, “dubļainā”, minēts, ka “politikā draugu nav un nebūs nekad, ir tikai intereses”, “kļūdīties nevar – tad tu būsi līķis”, “ja būtu zinājusi, ka būs tik daudz “politisko mēslu”, politikā nebūtu nākusi”, “vienmēr būs kāds, kas “paliks priekšā kāju”” un tamlīdzīgi. Tomēr sievietes neslēpa, ka politiskā pieredze daudz devusi ne tikai profesionāli, bet arī attīstījusi personību, radījusi iespēju sevi pierādīt, iepazīties ar jauniem draugiem.
Visas aptaujātās sievietes ir gatavas darbu politikā turpināt, tādējādi iedrošinot ikvienu sievieti riskēt un nebaidīties sevi apliecināt kā politiķi. Visas desmit respondentes ir sievietes, kas savulaik (pirms politiskās darbības) strādājušas jomās, kas sabiedrībā tiek saistītas ar sievietēm, proti, bijušas skolotājas, sociālās darbinieces, bibliotekāres, sekretāres, grāmatvedes, veterinārārstes, bet vēlme sevi realizēt politikā bijusi spēcīgāka par problēmām, kas ar to saistītas. Tomēr tikai retā ir gatava no pašvaldības līmeņa pacelties augstāk, pretendējot uz vietu Saeimā.
Saīsināti no www.politika.lv
