Kā pasakā par pelnrušķīti! Zigfrīds savu Leontīnu satika nejauši un jau pirmajā dienā iemīlējās. Pēc mēneša viņš bildināja mīļoto meiteni un abi svinēja kāzas – klusi un mierīgi.
Kā pasakā par pelnrušķīti! Zigfrīds savu Leontīnu satika nejauši un jau pirmajā dienā iemīlējās. Pēc mēneša viņš bildināja mīļoto meiteni un abi svinēja kāzas – klusi un mierīgi. Pagājušajā sestdienā pāris jāvārdu viens otram sacīja atkal, tikai šoreiz savās Zelta kāzās.
Saticība un mīlestība visus 50 gadus rokrokā gājusi ar jelgavniekiem Leontīnu un Zigfrīdu Pumpuriem. Var tikai apbrīnot viņu cieņu vienam pret otru, jo šis pāris nezina, kas ir strīds, skarbi pasacīts vārds vai pāridarījums mīļotajam cilvēkam. Sagaidot savas Zelta kāzas, laulātie atzīst, ka mīl viens otru tikpat stipri kā toreiz – pirms 50.
Pārsteigums Zelta kāzās
Zelta pāra mīlestības augļi ir divas meitas – Zigrīda un Dzidra. Nu jau viņām pašām savas ģimenes un mazbērni, bet cieņa un mīlestība pret mīļajiem meitām ieaudzināta vēl bērnībā. Zigrīda un Dzidra vecākus neaizmirst, allaž viņus mīļi gaida savās mājās un ir bieži ciemiņi pie mammas un tēta Skolotāju ielā. Leontīna priecājas, ka nav attāluma, kas šķirtu viņu no bērniem un mazbērniem, biežā satikšanās un izlīdzēšana cits citam dod spēku dzīvot tālāk.
Tas, kādu pārsteigumu meitas vecākiem sagādājušas pagājušajā sestdienā, tiek pārrunāts vai ik dienu.
“Meitas jau iepriekš brīdināja, lai kāzu gadadienā ne par ko nerūpējamies, viss, kas vajadzīgs, būšot izdarīts. Pasēdēšana nenotikšot mūsu mājās, bet citur. No rīta redzam – sētā iebrauc mašīna, tās priekšu grezno divas lielas sirdis un ziedi. Likās tā jocīgi. Kāpjam iekšā, un mazmeita mūs kaut kur ved. Uz kurieni – nesaka. Piebraucam pie Dzimtsarakstu nodaļas, un pa mašīnas logu redzu kafejnīcu. Nodomāju – re kur arī esam atbraukuši. Taču mazmeita mūs ņem pie rokas un ved uz “zaksa” pusi. Atveras durvis, bet tur priekšā visi mīļie – bērni, mazbērni, mazmazbērniņi. Tas bija tāds pārsteigums, ka ne vārdos izstāstīt. Ieveda mūs zālē, no jauna pielaulāja vienam otru,” ar sajūsmu atceras Leontīnas kundze.
Bet kā bija toreiz?
“Kādreiz mēs bijām jauni un skaisti,” rādot fotogrāfijas, smejas Leontīna, kurai kāzu dienā bija tikai 19 gadu, bet Zigfrīdam – 25.
1956. gada 28. janvārī stindzinājis pamatīgs sals. Uz Dzimtsarakstu nodaļu jaunais pāris devies kājām no Dobeles šosejas, kur Leontīna dzīvojusi kopā ar mammu. “Zaksā” jaunie bijuši divi vien, ceremonijas vadītāja ātri norunājusi un palaidusi jauno sievu un vīru mājās. Līdz bērnu piedzimšanai Pumpuru ģimene dzīvoja pie Leontīnas mammas Dobeles šosejā, mazā mājiņā, kas šodien vairs nav saglabājusies. “Abi saviem vecākiem esam vieni – uzauguši bez brāļiem un māsām –, kā radīti viens otram.”
Randiņa vietā izvēlas draudzenes
“Esmu dzimis Rīgā, bet, kas ir mani īstie vecāki, tā arī neuzzināju, jo uz laukiem – Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta Loni – mani adoptēja kāds ļoti labs cilvēks, kuru arī uzskatu par savu īsto tēvu. Viņš bija brīnišķīgs, bet viņa sieva gan mani necieta. Viņiem pēcnācēju nebija, tāpēc no bērnunama paņēma mani. Cik atceros, vienu brīdi pat aizveda atpakaļ uz aprūpes namu, bet tad atkal papus paņēma. Viņš ļoti gribēja redzēt savu vedekliņu, bet četrus mēnešus pirms manas pārnākšanas no dienesta nomira,” ar skumjām atceras Zigfrīds.
Leontīna dzimusi piebaldzēniete, uz Jelgavu atbraukusi 1954. gadā un sākusi te strādāt. “Es mammai biju vienīgais bērns, tēvs agri nomira, bet laukos izdzīvot kļuva arvien grūtāk, tāpēc atnācām uz pilsētu. Tā sāku strādāt un pēc gada sastapu Zigfrīdu,” smaida kundze.
Viņu iepazīšanās bijusi diezgan neparasta. Jaunā meitene bijusi bibliotekāre Jelgavas cietumā, kas tolaik bija zināms kā 4. cietums. Pēc dienesta arī Zigfrīds nosūtīts darbā uz to pašu darbavietu. Cietuma bibliotēkā jaunais pāris 1956. gada decembrī iepazinās un jau pēc mēneša – 28. janvārī – svinēja kāzas.
“Satikāmies bibliotēkā, pēc tam viņš pie manis nāca katru dienu. Drīz Zigfrīds uzaicināja uz kino, bet es Vecgada vakarā biju sarunājusi tikties ar draudzenēm un uz pirmo randiņu tā arī neaizgāju. Pēc Jaunā gada – tad gan satikāmies, viņš atkal nāca pie manis uz bibliotēku. Laikam jau speciāli biežāk lasīja,” atceras Leontīna, bet vīrs, rādot uz grāmatu plauktu, piebilst: “Redziet, cik mums daudz grāmatu, kā malka sakrāmēta. Es daudz lasu par dabu. Astoņdesmitajos gados ļoti daudz aizvedām un nodevām grāmatnīcai Sarmas ielā.”
Nav brīnums, ka Zigfrīds ir īsts dabas mīļotājs, jo visu mūžu bijis kaislīgs tās vērotājs, makšķerējot vai ejot medībās.
“Ragus neliku sievai, bet pie sienas,” joko Zigfrīds. “Daudzi jau atdāvināti, bet mums iznāca kā tai dziesmā:
Augstu gaisā lidinās,
Mazais peļu vanadziņš,
Sargi daiļā piebaldziet”
Savu zīļu vainadziņ”.
Nu tā arī bija, ka mednieks noņēma vainadziņu piebaldzēnietei,” smej sirmais kungs un turpina: “Kāpēc man viņa iepatikās? Atceros Leontīnu kā smuku meitēnu ar “peļu astītēm”, vienmēr bija tāda nopietna, neizkrāsojusies, un nodomāju: tā man jādabū! Kad pirmo reizi pavadīju līdz mājām, iekšā negāju, bet skūpstu gan nozagu un aizlaidos prom. Otrreiz iepazinos ar vecākiem. Satikšanās ar Leontīni man bija mīlestība no pirmā acu skata. Var smieties vai ne, bet tā bija,” stingri nosaka Zigfrīds.
Vēlāk, kad Pumpuru ģimenei piedzima Zigrīdiņa, Pārlielupē barakas tipa mājā ģimenei piešķīra dzīvokli. Tur sagaidīta arī otra meitiņa Dzidra, un tad ģimene saņēmusi skaistu divistabu dzīvokli Jelgavas centrā, Skolotāju ielā. Tur pāris dzīvo jau 45 gadus.
Smags darbs
“Ļoti interesanti pavērot, kā Jelgava aug un mainās. Pirmos gadus, kad atbraucām, skats bija šausmīgs, visapkārt drupas. Vēl nebiju pārbraukusi uz Jelgavu, kad ciemojos te pie savas tantes. Kā šodien atceros, ka Akadēmijas un Lielās ielas krustojumā apsardzes pavadībā strādāja vācu gūstekņi, viņi cēla lielo dzīvojamo māju,” stāsta kundze.
Pēc bērnu piedzimšanas Leontīna sākusi strādāt tolaik jaunajā Linu kombinātā. Ilgāk par septiņiem gadiem gan veselība vērpšanas cehā nav izturējusi, un viņa no darba aizgājusi. Nākamā darbavieta bija “Latvijas keramika”, kur nostrādāts 18 gadu. Taču arī no šā darba Leontīna aizgāja dažus gadus pirms pensijas, jo ļoti sāpējušas locītavas.
Zigfrīds runā spēcīgu un skaļu balsi, bet uz jautājumu, vai vīrs nedzied korī, atbild: “Dziedāt es dziedu, balss jau man ir. Visvairāk to darīju ganos, tur dziedāju no rīta līdz vakaram pilnā balsī. Tagad vēl, izdzirdot kādas latviešu tautasdziesmas, dziedu līdzi, jo tās visas zinu no galvas. Korī dziedāt nebija laika. Ziemā medības, vasarā zveja. Šis tas jāpadara arī mājās. Savām rokām uzbūvēju vasarnīcu. Vēlāk to pārdevām un tā meitai palīdzējām nopirkt māju Jelgavā.” Zigfrīds atceras, kā audzējuši tulpes un visa pa daudziem gadiem krātā “puķu nauda” izkūpējusi kā nebijusi. “”Pateicoties” naudas maiņai, visi 25 tūkstoši, ko sakrājām, pārvērtās smiekla naudā, par ko nopirkām malkas kravu,” viņš bilst ar skumjām.
Strīdi? Kas tie tādi!
Daudzi brīnās un var apliecināt, ka strīdi Pumpuru ģimenē ir sveša lieta.
“Mēs pat nekad neesam sabārušies. Nav bijusi tāda vajadzība. Nekad viņa nav dzirdējusi no manis kādu lamuvārdu vai ko sliktu, kas tagad skan pilsētas ielās. Pat pa Jāņiem “stipro” nelietoju, šad tad kādu alus kausu izdzeru, tas arī viss,” stingri nosaka saimnieks.
Mamma piekrītoši māj galvu. Tieši tā Zigfrīda kungs Leontīnu visu mūžu arī saucis – par mammu, nevis sievu.
