Par nejēdzībām, kas saistītas ar ES vārdu, Latvijas plašsaziņas līdzekļos, tostarp arī «Ziņās», rakstīts gana daudz.
Par nejēdzībām, kas saistītas ar ES vārdu, Latvijas plašsaziņas līdzekļos, tostarp arī “Ziņās”, rakstīts gana daudz. Gan pirms iestāšanās šajā organizācijā, gan pēc. Nesen pat publicēts pētījums, kuru veikusi firma “Eiropas konsultācija”. Pētījuma mērķis bija noteikt, ar kādiem pārspīlējumiem ES norāžu pārņemšanā sastopas Latvijas uzņēmēji. Aptaujājot tautsaimniecības nozaru asociācijas, tika atklāti desmitiem iespējamu un patiesu ES tiesību aktu ieviešanas pārspīlējumu. Tīri cilvēciski jau var saprast mūsu valsts ierēdņus, kam dažos gados pirms iestāšanās ES gandrīz simts tūkstošu lappušu tiesību kopums (“acquis communautaire”) bija jāiestrādā Latvijas likumdošanā. Trūka gan pieredzes, gan zināšanas, gan, redzams, reizēm mūsējos bija iegāzusi valodu nezināšana. Pavisam droši var teikt, ka mūsu valsts ES prasību ieviesējus iegāzusi kāda līdz galam neizprasta lieta. Proti, direktīvas ievieš dalībvalstis. Līdz ar to tās brīvi var izvēlēties ieviešanas formu, saturu un līdzekļus. Minētajā pētījumā teikts: “Ne reti ES prasību slogs ir atkarīgs no pašas dalībvalsts rīcības adekvātuma.”
Piemēri? Atsevišķu politisko partiju lobētā prasība panākt, ka jau līdz 2005. gada beigām biodegviela veidotu ne mazāk kā divus procentus no kopējā tautsaimniecības transportam paredzētā degvielas daudzuma. Šāda prasība, protams, ir apsveicama, ja vien tā ir adekvāta situācijai un uzdevumiem. Noteiktais bija gan izpildīts, taču nepietika biodegvielas ražošanas jaudu, tādēļ “uzvārījās” firmas, kas trūkstošo ieveda no citām valstīm. Tā saucamajā biodegvielas direktīvā ir noteikti tikai orientējoši uzdevumi un mērķi. Tātad tikpat labi mēs likumā varējām ierakstīt reālus kontrolskaitļus. Piemēram, Dānija uzskata, ka tās prioritāte ir attīstīt citus vidi saudzējošus enerģijas veidus.
Izrādās, ka pārāk striktas prasības noteiktas mūsu patērētāju aizsardzības likumos. Paredzēts, ka patērētājs var lūgt apmainīt preci pret tādu pašu vai ekvivalentu. Taču direktīvā noteikts, ka patērētājam ir tiesības prasīt, lai pārdevējs apmaina preces, ja tas nav nesamērīgi. Tas nozīmē, ka pārdevēji, kas tirgo preces ar lielu pievienoto vērtību, piemēram, sadzīves tehniku un automašīnas, var ciest ievērojamus zaudējumus.
Tomēr varbūt ir kāda nozare, kurā mūsu pašmāju likumdaru centība bijusi vislielākā un radījusi neskaitāmas problēmas mūsu uzņēmējiem. Tas ir viss, kas saistīts ar pārtikas apriti. Sākot ar daudzu laucinieku pārbaidīšanu, ka ar rokām slauktu pienu viņi drīzumā varēs mierīgi izbarot saviem rukšiem, kā arī beidzot ar to, ka Latvijā tik populārajos gadatirgos varam iegādāties vairs tikai kaimiņvalstīs ražotus cepumus un “bonbongas”. Vietējie sīkražotāji bija iztrenkāti.
Neadekvāts un mūsu zvejniekiem zaudējumus nesošs bija aizliegums ķert Baltijas jūras lašus. Dioksīna daudzums šajās zivīs problēmas varēja sagādāt vienīgi tad, ja cilvēks gadiem ilgi pārtiktu no lašiem vien. Pārcentīgi skolēni izrādījāmies laikam mēs vienīgie, kas zvejo Baltijas jūrā. Pārējās valstis vispirms domāja par savu valstu cilvēkiem, nevis absurdu normu ieviešanu. Stāstu par to, kā pie mums ar Eiropā nezināmām prasībām tiek “čakarēti” uzņēmēji, varētu turpināt vēl ilgi. Nelaime tā, ka reizē problēmas tiek sagādātas mums, patērētājiem. Atcerēsimies kaut vai absurdo prasību pēc pāris gadiem no visām ēkām un būvēm noplēst šīfera jumtus. Savulaik “Ziņas” jau rakstīja, ka privātā sarunā viens no šādas normas izgudrotājiem atzinies – deviņdesmito gadu beigās neviens nopietni neuztvēra to, ka tik drīz būsim ES. Tikai tad, kad apķērāmies, kādas summas tiks izvilktas no iedzīvotāju kabatām, ierēdņi sāka domāt. Tikai gribētos zināt, kāpēc par muļķīgu, kaitīgu normu un prasību izstrādi vienmēr jāmaksā mums, patērētājiem.
