«Jūtos lepns par mūsu presi» (7. februāris). Forbs: Mēs pilnām mutēm runājam par iecietību pret visu iespējamo – domāšanu, ādas krāsu un tā tālāk.
“Jūtos lepns par mūsu presi” (7. februāris)
Forbs: Mēs pilnām mutēm runājam par iecietību pret visu iespējamo – domāšanu, ādas krāsu un tā tālāk –, bet tajā pašā laikā, aizsedzoties ar preses brīvības karogiem, esam gatavi sazelēt jebko, gan personīgo dzīvi, gan ētiskās normas. Mums vairs nav nekā svēta, lai dzīvo visatļautība!
Ja reiz musulmaņiem ir svēts viņu buda vai muhameds (pat īsti nezinu, kas tas tāds ir), varbūt tomēr vajadzētu respektēt šīs jūtas un tradīcijas. Savā visatļautībā Eiropas “skribenti” gatavi izraisīt trešo pasaules karu (ceru, ka kļūdos un tik tālu neaizies), ka tikai nevajadzētu respektēt kāda cita tiesības. Piekrītu raksta autoram un arī varu būt lepns par to, ka mūsu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem pagaidām pieticis veselā saprāta nesekot dāņu kolēģu stulbumam. Vēlreiz atkārtoju – analizējot kopējās tendences pasaulē, tas viss ir ļoti nopietni.
“Sievietēm, kas cieš no vardarbības ģimenē” (8. februāris)
Egle: Bet ko dara pašas sievietes, lai pārtrauktu šādu vardarbību? Izsauc policiju, tā sastāda protokolu, tad sievietei varmākas paliek žēl un viņa iesniegumu izņem. Vai arī policiju neizsauc. Sievietes, kurām dara pāri, parasti ir pasīvas. Paļaujas tikai uz sabiedrību. Tāpat kā ar dzērājiem – atzīst, ka ir atkarīgi, un pārmet sabiedrībai, ka tā viņu vietā neko nedara.
Zinu sievietes, kas aktīvi cīnījušās pret agresīvajiem. Galu galā neviens taču nespiež dzīvot kopā. Daudzas pacieš varmākas tikai naudas dēļ. Katru dienu čīkst, ka pazemo vai sit, toties draudzenēm var palielīties, ka spēj iegādāties dārgas lietas (runa ir par turīgām ģimenēm). Bērni noteikti nav attaisnojums paciest pazemojumus. Tātad, mīļās sievietes, domājiet un rīkojieties. Pats cilvēks var veidot un mainīt dzīvi.
izmisusī: Bet ko darīt, ja varmāka ir pašas dēls alkoholiķis? Visi atzīst, ka tā ir slimība, viņš ir jāsaprot, jāuzklausa! Bet kas pažēlos māti?
