Šīs ziemas aukstumā, kad termometra stabiņš bija uz robežas «iet vai neiet uz skolu», Bēnē daudzi bērni tomēr gāja.
Šīs ziemas aukstumā, kad termometra stabiņš bija uz robežas “iet vai neiet uz skolu”, Bēnē daudzi bērni tomēr gāja. Bēnes vidusskolas ēka ir silta, visur jauni logi. Iespējams, ka tur mazāk drebināja nekā vienam otram mājās. Lielā mērā par skolas labklājību bēnenieki pateicas nesavtīgajiem labvēļiem – pirmās brīvvalsts laika ciema ārsta Nikolaja Zariņa ģimenei, jo īpaši meitai Tamārai.
Tamāra Egelunda, būdama aviokompānijas SAS stjuarte ar vairāk nekā 30 gadu stāžu, no 1992. līdz 2001. gadam organizēja sava uzņēmuma un daudzu citu labprātīgu ziedotāju humāno palīdzību dzimtajam ciemam. Tur ietilpa gan Ziemassvētku lidojumi uz Norvēģiju, kuros piedalījās ap trīssimt skolēnu un piecdesmit pieaugušo, gan Ziemassvētku paciņas pensionāriem un brīvpusdienas trūcīgajiem skolēniem, gan valodu kursi pedagogiem. 1997. gadā Oslo Banku apvienība atpirka no īpašniekiem kolhoza norietā privatizēto Bēnes muižas pili, kurā tagad izvietota pagasta pašvaldība. Visus norvēģu labos darbus nemaz nevar vienā lapā sarakstīt. Taču nesavtība un sirsnība, ar kādu ārsta Zariņa ģimenes atvases šeit darbojās, ir apbrīnojama.
Zariņi ļoti mīlējuši savu Bēni un nav aizmirsuši to nebrīves gados. Tādēļ ir vieglāk saprast, kā šajā sešu bērnu ģimenē uzauga dēls Leonīds Zariņš. Humāns, ļoti uzņēmīgs, nacionāli domājošs jauns vīrs, kas piecdesmito gadu sākumā Latvijai atdeva savu dzīvību.
Bēgot no represijām
N.Zariņš Bēnē nokalpoja piecpadsmit gadu. Daudz strādāja, politikā nejaucās. Viņa kundze Marija gan darbīgi piedalījās sabiedriskās organizācijās un, kā atceras meita, darīja daudz, lai Latvija būtu brīva. Zariņi nebija bagāti, taču Ziemassvētkos dakteris kaut ar kādu nieciņu apdāvināja savu trūcīgo pacientu bērnus. Tamāra piebilst, ka līdzīgi tēvs rīkojās vēlāk Norvēģijā, apciemojot trūcīgo zvejnieku ģimenes. 1944. gada rudenī, tuvojoties frontei, Bēnes vecmāte, kas gan bijusi komuniste, brīdinājusi ārsta kundzi Mariju, ka, varai mainoties, ģimenei var draudēt represijas. Tā pāris ar pieciem bērniem (vecākais dēls Alberts palika pie vecvecākiem Sakas pagastā) devās uz Liepāju. Pateicoties savai profesijai, ārsts dabūja vietu uz sanitārā transportkuģa, kas gāja uz Dancigu. Galu galā Zariņi bēgļu gaitās 1951. gadā apmetās Norvēģijā. Citāds bija L.Zariņa ceļš. Pēc latviešu ģimnāzijas beigšanas bēgļu nometnē Vācijā Pinebergā, kur, kā atceras Tamāra, brāļa sekmes bija izcilas, Leonīds devās uz ASV. Tur viņš dabūjis stipendiju inženiera studijām sakaru jomā. Jau Norvēģijā ģimene saņēma ielūgumu uz dēla augstskolas izlaidumu Luiziānas štatā, tomēr šajā laikā doties tik tālā ceļā nevienam no ģimenes nebija iespējams. Tad pienāca Leonīda vēstule, ka varbūt viņam darba darīšanās nāksies ierasties Vācijā, no kurienes Norvēģija vairs nebūtu tālu. Tomēr šis apciemojums nenotika. Vecāki juta – kaut kas nav labi, līdz 1952. vai varbūt 1953. gadā pie Zariņiem, kas tolaik dzīvoja uz kādas nelielas salas, ieradās divi amerikāņu izlūkdienesta vīri. Viņi neatstāja nekādus dokumentus, taču mutiski pateica, ka Leonīds kā amerikāņu spiegs, diversants bija desantēts Latvijā un ka viņa grupa ir notverta. Amerikāņi izmaksāja dzīvības apdrošināšanas naudu, kas gan neko īpašu ģimenes budžetā nemainīja. Par piecdesmito gadu sākumā Aizputes apkaimē nomestās latviešu emigrantu izlūkgrupas darbību publikāciju ir diezgan maz. Vecie bēnenieki atceras, ka, iespējams, Leonīds tajā laikā redzēts Bēnē. Runā, ka viņš ticies ar kādu paziņu un vēlāk arestēts vai nu vilcienā, vai kaut kur Auces mežos.
Vēl pēc kāda gada Norvēģijā, strādājot Voldas pilsētiņas slimnīcā, kādu nakti Leonīda māte Marija gandrīz vai sajuka prātā. “Viņi Leonu nogalina!” viņa kliedza. Tēvs iedeva nomierinošu šprici. Taču arī viņš dēla zaudējumu ļoti pārdzīvoja un 1959. gadā nomira.
Žurnāla “Zvaigzne” publikācija
Nejauši šķirstot 1958. gada žurnālus “Zvaigzne”, man izdevās uziet rakstu R.Blūma “Ēnas snaikstās pāri okeānam” par L.Zariņu un viņa grupu. Padomju propagandas gaisotnē, protams, nevarēja gaidīt, ka par šiem nacionāli noskaņotajiem cilvēkiem būs rakstīts kaut kas pozitīvs, un Leonīds publikācijas autoram bija “amerikāņiem pārdevies savas dzimtenes nodevējs”.
1957. gada “Zvaigzne” nr.24 rakstīja: “Zariņš pilnīgi atbilda prasībām, ko amerikāņi uzstādīja saviem spiegiem: naids pret Padomju Savienību, vecums starp trīsdesmit un četrdesmit pieciem gadiem, vidēja auguma (tāds cilvēks neizceļas citu cilvēku vidū), nekādas sevišķas ārējās pazīmes, augstākā izglītība (instrukcija prasīja tikai vidējo), nedzērājs un bez tam cilvēks, ko daudzi varēja raksturot tā, kā tas bija vajadzīgs ASV izlūkdienestam.” Te gan jāprecizē, ka 1927. gadā dzimušajam L.Zariņam, stājoties amerikāņu izlūkdienestā, bija vēl trīsdesmit gadu. Kādā citā vietā autors spriedelēja par Zariņu ģimeni tā: “Tēvs bijušais aizsargs un aizsargu bataljona ārsts (nav ziņu, ka Bēnē kādreiz būtu izvietots aizsargu bataljons – red.). Ja ārstam sirdsapziņa ir tīra un viņš nodarbojies tikai ar slimnieku ārstēšanu, kāpēc viņam ar sievu, dēliem un divām meitām jābēg prom no dzimtenes? Bet vecais Zariņš aizmuka. Varbūt arī, ka vecais ārsts bija vienkārši padevies kopējai panikai, vācu propagandai. Attiecībā uz dēlu Leonīdu tam būtiskas nozīmes nebija. Šī jaunekļa apzinīgā dzīve sākās ārzemēs, un ne jau tēvs noteica šīs dzīves ceļus.”
Sagraut PSRS no iekšienes
Visinteresantākais šajā “Zvaigznes” rakstā ir fragments, kas stāsta par L.Zariņa politiskajiem uzskatiem, kas veidojās, studējot Amerikā: “Puika lasa avīzes, klausās Amerikas radio ziņas. Viņam dzimst galvā visādas idejas, plāni. Viņš ļoti nemīl Padomju Savienību un ir dziļi pārliecināts, ka tā jāiznīcina. Bet karu, lielu asiņainu karu, viņš negrib. Viņš pats baidās atombumbu. Nebeidzamās diskusijas, ko YMKA organizācija veic Luiziānas štata universitātē, tā sabango viņa nervu sistēmu, ka viņš pat nevar mierīgi dzirdēt vārdu “atombumba”. Pretpadomju histērijas iespaidā students Zariņš raksta vēstuli ASV prezidentam Trumenam. Viņam ir ģeniāli vienkāršs plāns. Viņš izglābs pasauli. Karš nav vajadzīgs. Viņam ir labāks un lētāks līdzeklis par karu: jāspridzina Padomju Savienība no iekšpuses, lūk, kas! Vajadzīgi tikai līdzekļi, lai dibinātu šo spridzināšanas organizāciju. Prezidents gan pats neatbildēja. Atbildēja kāds ierēdnis no Trumena sekretariāta, ka vēstule ir “ļoti interesanta” un tāpēc tā nosūtīta speciālistiem, lai tie ar šiem projektiem iepazīstas.”
Tā būtībā par saviem pretkara uzskatiem L.Zariņš saņēma piedāvājumu iesaistīties ASV izlūkdienestā. Un interesanti, ka pēc gadiem trīsdesmit pieciem tieši tā – uzsprāgstot no iekšpuses – PSRS arī sabruka. “Zvaigznes” rakstā apskatītais diezgan plašais patriotiskā jaunekļa uzskatu izklāsts rāda, ka droši vien kaut kur arhīvos Latvijā vai Krievijā jābūt L.Zariņa lietai ar izsmeļošiem nopratināšanas protokoliem un citām vēsturniekus interesējošām lietām. Taču šos dokumentus ģimenei nav izdevies dabūt. Tādēļ, ja kāda uzvedinoša informācija varētu nākt no mūsu lasītājiem, tā vēl joprojām būtu ļoti aktuāla.
