Pirms teju sešpadsmit gadiem nebūtībā aizgāja viena no lielākajām pasaules impērijām – Padomju Savienība.
Pirms teju sešpadsmit gadiem nebūtībā aizgāja viena no lielākajām pasaules impērijām – Padomju Savienība. Tolaik viens no tās represīvajiem orgāniem – Valsts drošības komiteja (VDK) – Latvijā iedēja olas, kas, līdz galam nešķildamās, tomēr laiku pa laikam pasaulē laiž savus dīvainos cālēnus. Runa ir par savu aģentu, ziņotāju un informatoru sarakstiem un viņu darbību, šaurāk saucot tos par “čekas maisiem”, bet plašākā kontekstā arī elektroniskās datu bāzes. Gandrīz vai tajā pašā brīdī, kad daži tā laika Latvijas Augstākās padomes deputāti, bruņotu latvju automātistu pavadīti, iegāja bēdīgi slavenajā čekas “stūra mājā” un iznesa no tās vairākus maisus. Izskanēja pat aizdomas, vai tik tajos esošā informācija nav speciāli tur “aizmirsta”.
Kas gan vairs saskaitīs izveidotās komisijas, komitejas un, Dievs vien zina, kādas citas aktivitātes, kas centušās tikt galā ar šo čekas pamesto mantojumu. Bijušas daudzas tiesas, kurās mēģināts pierādīt, ka viens vai otrs plašāk sabiedrībā pazīstams cilvēks bijis ļaunais padomju impērijas “stukačs”. Cik zināms, gandrīz visu tiesu iznākums bijis viens – nav pieticis pierādījumu viennozīmīgai atbildei. Izņemot atsevišķus gadījumus, kad cilvēki paši nav slēpuši, ka savulaik darbojušies VDK vai ar to sadarbojušies. 1994. gadā tika pieņemts desmit gadu ilgs aizliegums čekas cilvēkiem strādāt valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī atsevišķās profesijās.
Pirms desmit gadiem Latvijas Republikas 6. Saeimas ziemas sesijas ceturtajā sēdē 1996. gada 25. janvārī, kad tika apspriesti grozījumi likumā par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu, tagad jau nebūtībā aizgājušās kustības “Latvijai” deputāts Kārlis Čerāns sacīja: “… Valsts drošības komitejas dokumenti ir jāpublisko un jāpublicē pilnībā bez jebkādiem izņēmumiem. Tikai pilnīgi atklāti mēs varam tikt sabiedrībā, sākt atbrīvoties no okupācijas laika mantojuma, kāds neapšaubāmi ir šie “čekas maisi”…” Citas nebūtībā aizgājušas Demokrātiskās partijas “Saimnieks” deputāts Ilmārs Bišers tajā pašā sēdē sacīja: “… mums vispirms jāizlemj, vai šie dokumenti ir uzskatāmi par pierādījumu vai nav uzskatāmi par pierādījumu…” Tobrīd “tēvzemietis” Oskars Grīgs atzina: “… es vēlreiz gribu atgādināt: vai tiešām mēs neapjēdzam, ka tie “maisi” ir pamesti, lai novērstu mūsu uzmanību, lai atkal radītu tautā nesaskaņas, naidu?”
Pēc astoņiem gadiem 2004. gada 19. maijā jau 8. Saeima atgriezās pie šiem pašiem “maisiem” un to satura iespējamās publiskošanas. Toreiz Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga deputātu lēmumu publiskot “maisu” saturu noraidīja, loģiski pamatojot, ka tie ne tuvu nav pilnīgi un to saturs no patiesības viedokļa ir stipri apšaubāms. Turklāt prezidente arī norādīja – ja 1994. gadā pieņemtie desmit gadu ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem jāpagarina vēl par desmit gadiem, jābūt pietiekami argumentiem, lai pierādītu, ka mūsu valsts joprojām ir tik vāja, lai netiktu galā ar šo mantojumu.
Divi gadi pagājuši, un atkal esam pie lielā “četrgades jautājuma” – Saeimas vēlēšanām. Tā kā “čekas maisu” ģindenis joprojām “karājas skapī”, bija interesanti zināt, kurš būs pirmais, kas sāks to grabināt. Citādi – kāpēc gan tas tur būtu atstāts. Izrādījās, pirmajam nervi neizturēja “zaļo zemnieku” frakcijas vadītājam Augustam Brigmanim. Viņš vērsies Saeimas Juridiskajā komisijā ar lūgumu virzīt likumprojektu par tā saucamo “čekas maisu” atvēršanu. Komisija solās pēc pāris nedēļām sākt priekšlikumu izskatīt. Laikam atlikušo mēnešu laikā līdz vēlēšanām mūsu deputātiem vairs nav svarīgāku jautājumu, kā mēģināt uzsildīt sešpadsmit gadu vecu zupu. Visas postkomunistiskās valstis ar saviem “maisiem” sen jau tikušas galā. Skumji nopūšoties, atliek vien pievienoties: “…Valsts drošības komitejas kartotēka, kas tautas valodā tiek saukta par “čekas maisiem”, kā staipāma un ilgi lietota košļājamā gumija kalpojusi par nodarbes objektu ikvienai Saeimai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Un pašreizējais parlaments nav izņēmums…”. To sacījis Valērijs Agešins, arī jau izbijušas Tautas saskaņas partijas deputāts jau pieminētajā 2004. gada 19. maija sēdē.
*Deja vu – jau redzēts (franču valodā ).
