Jelgavas fizikas skolotāju priekšstāvis jeb mācību metodiskās apvienības vadītājs 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Andrejs Sālzirnis uz darbu skolā atnāca 1979. gadā.
Jelgavas fizikas skolotāju priekšstāvis jeb mācību metodiskās apvienības vadītājs 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Andrejs Sālzirnis uz darbu skolā atnāca 1979. gadā.
Pirms tam viņš kā diplomēts inženieris lauksaimniecības mehanizācijā desmit gadu bija nostrādājis citur. “Man nepatika tas “bardaks”, nenoteiktība, kas padomju laikā valdīja ražošanā,” skolotājs pamato savu izvēli. Vēlēšanos tikt vaļā no “bardaka” A.Sālzirnim gan nācās apstiprināt, pabeidzot vēl vienu augstskolu – Latvijas Universitāti, kur viņš ieguva fizikas pedagoga diplomu.
Darbs ar skolēniem viņam patīk vēl joprojām. To var just no gaisotnes, kāda valda priekšzīmīgi iekārtotajā 1. ģimnāzijas kabinetā. Mūsu sarunu par fizikas mācīšanu papildina multimediju projektora attēli, grafiki, diagrammas un tēzes, kas redzamas uz ekrāna. Ar krītu un lupatu kā “mālderis” skolotājs nestrādā. A.Sālzirnis atzīst, ka tāda aparatūra būtu vēlama katrā priekšmetu kabinetā, diemžēl multimediju projektori skolās un arī ģimnāzijās skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Kā skolotājs raksturo fizikas mācīšanas nākotni Jelgavas mācību iestādēs? Līdz šim vienpadsmit skolās, kur programma prasa fiziku apgūt, to arī māca. Protams, situācija paaudžu maiņā ir draudīga. A.Sālzirnis saka: “Jauns “fizmats”, ja tagad saņems to saucamo skolotāja algas pielikumu par 21 kontaktstundu nedēļā jeb vienu slodzi 170 latu (uz “papīra”), diez vai ar to samierināsies. Pēc augstskolas cilvēks parasti cenšas iekārtot savu dzīvesvietu, izveidot ģimeni, un naudas vajadzība ir krietni lielāka.” Zināms, ka ikdienā pedagogi strādā vairāk nekā slodzi – līdz pat 40 kontaktstundām. No vienas puses, ir vajadzība vairāk nopelnīt, bet, no otras, – nav arī kam strādāt. Ko praksē nozīmē 40 kontaktstundu? Tās ir astoņas stundas katru darba dienu klasē ar bērniem. Bet vēl ir gatavošanās tām un kontroldarbu kaudzītes. Par šīm divām lietām nemaksā, daļējs izņēmums ir vienīgi literatūras skolotāji, kuriem sacerējumu lasīšanu kaut nedaudz finansē. A.Sālzirnis kopā ar kolēģiem aptuveni aprēķinājis, ka fizikas skolotājam mācību gadā jāizlabo ap 1000 kontroldarbu.
Ja valsts ir tik vāja pedagoga darba novērtēšanā, varbūt kādas iespējas ir pašvaldībām? Rīgā skolotājiem ir nozīmīgas piemaksas pie algas. Jelgavā tās diemžēl nav. Arī par izcilajiem sasniegumiem valsts zinātnisko darbu konkursos un olimpiādēs, piemēram, Tukumā skolotājiem samaksā jūtami vairāk nekā pie mums. Toties valsts prasības pret fizikas skolotāju ir augstākas nekā pret universitātes pasniedzēju. Piemēram, nodarbības informātikā LLU studentu grupām nereti vada lietpratēji no vecāko kursu studentu vidus, praktiķi ar pieredzi. Taču pamatskolas klasē drīkst doties tikai pedagogs, kuram ir pedagoģiskā izglītība. Piemēram, kā stāsta A.Sālzirnis, 1. ģimnāzijas jaunā skolotāja Kristīne Jančevska, kas nesen beigusi LLU Informācijas tehnoloģiju fakultāti, reizi nedēļā brauc no Jelgavas uz Daugavpili, lai iegūtu tiesības skolā mācīt fiziku.
Par spīti minētajam fiziķi nav pesimisma nomākti. “Mums ir jautras balles, jo atšķirībā no daudzu citu priekšmetu pedagogiem fiziķiem stiprais un skaistais dzimums pārstāvēts aptuveni līdzīgi,” tā pērngad oktobrī Jelgavas pilī Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas 7. konferencē “Ziņām” teica asociācijas prezidente Rīgas Franču liceja skolotāja Biruta Šķēle. Par šo profesionāļu forumu, kurā piedalījās ap simts pedagogu no visas Latvijas, atsauksmes ir labas, par to konferences organizatoriem ir gandarījums. Taču, kas asociācijas ballēs dejos pēc gadiem desmit, pagaidām gan nav īsti skaidrs. Rīgā diemžēl jau ir skolas, kur fizika nav mācīta gadu un pat vairāk. Skolēnu pieprasījums gan aug. Piemēram, noslēdzot 2004./2005. mācību gadu, fizikas eksāmenu Jelgavā kārtoja 35 vidusskolas absolventi. Tas, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, ir gandrīz desmit reižu vairāk. Turklāt pērnā mācību gada noslēgumā Jelgavā parādījās pirmie izcilnieki, kas fizikas eksāmenā saņēma visaugstāko novērtējumu – A līmeni. Ir teiciens: “Kuģis grimst, bet uz klāja dejo.” Tajā tomēr ir zināms optimisms. Krīzes situācijā taču nevajag ļauties izmisumam! Bez šaubām, kuģa grimšana ir relatīva. Diez vai latviešu bērniem fizikas skolotāju vietā klasēs nāks japāņu roboti, taču situācijas pozitīvam risinājumam tomēr ir jābūt.
