Sirsniņsvētki nevienu gadu mani īpaši nav uzrunājuši. Vienmēr šķitis, ka pompozā izrādīšanās un kaut kā mīļa vai citādi labsirdīga darīšana ir tikai kā ķeksītis, ko ievilkt plānotājā, jo ieraksts kalendārā uzbāzīgi liek to darīt.
Sirsniņsvētki nevienu gadu mani īpaši nav uzrunājuši. Vienmēr šķitis, ka pompozā izrādīšanās un kaut kā mīļa vai citādi labsirdīga darīšana ir tikai kā ķeksītis, ko ievilkt plānotājā, jo ieraksts kalendārā uzbāzīgi liek to darīt.
Šogad 14. februāris aizritēja citādi. Vismaz vakara daļa. Kopā ar pavisam labiem paziņām iejutos dakterīša lomā Valentīndienas ballē Jelgavas pilī. Nedaudz stilizētā pagājušā gadsimta 20. gadu doktorātā ar nosaukumu “Ambulance” pieņēma vismaz četru specialitāšu ārsti. Kā jau privātprakses kabinetā, neiztikt bez terapeita, ķirurga, fizioterapeita un psihoterapeita konsultācijām un praktiskas palīdzības. Mīlētāju svētkiem par godu pacientus pieņēmām pa diviem – puisi un meiteni. Tas viņiem gluži labi arī patika, jo pavisam īsta svēršanās, garuma mērīšana, alkohola daudzuma izelpā noteikšana un redzes pārbaude, kā arī nedaudz nenopietnāka konsultācija pie psihoterapeita ikdienā tik iespējama nav. Izrādījās, ka gribētāju ārstēties vai tikt pārbaudītiem ir pat ļoti daudz – vēl pirms ambulances atvēršanas interesenti veidoja rindas, tās vairākkāršojot ārstu pieņemšanas laikā. Ideāla redze, redz vairāk pa kreisi, puisis neredz caurumiņu, tie ir tikai daži secinājumi pēc vizītes pie okulista. Arī alkohola satura mērītājs lielākajai daļai ballētāju bija saudzīgs un iekļāvās līdz vienas promiles atzīmei. Mazliet sarežģītāk “pacientiem” gāja pie psihoterapeita Kazimira Baloža. Viņš lūdza komentēt divdomīgi vērtējamus attēlus, iztaujāja par bērnības psiholoģiskajām traumām un nereti diagnozēs ierakstīja, ka slimniekam nepieciešams īss psihoterapijas kurss. Daudzi ambulances apmeklētāji saņēma norīkojumu slepeni salaulāties, kas mīlētāju naktī turpat pilī bija iespējams, bet vēl daļai slimnieku, kam atklājās nelielas redzes problēmas, tika ieteikts lietot svaigu burkānu sulu.
Tiesa, vairākiem doktorāta apmeklētājiem diagnozē laikam gan bija jāieraksta “tieksme uz svešu mantu piesavināšanos”, jo dažu ambulances darbības stundu laikā līdz ar izmeklētajiem pacientiem “aizgāja” gan doktorāta zīmogs, gan plastmasas rozītes un citas vērtīgas mantas. Tas neko labu neliecina par daļu studējošās jaunatnes, jo sirsnīgais pasākums vismaz “ārstiem” lika pārdomāt teiciena “nepateicība ir pasaules alga” jēgu. Žēl, ka it kā inteliģento studentu vidū atrodas tādi, kam svešas mantas piesavināšanās šķiet kā savdabīgs akcents arī Valentīndienā.
Tomēr “pacientu” smaidi un lielā vēlme apmeklēt “ārstus” ļāva secināt – neordināras izrīcības šādā ballē pat ļoti attaisnojas.
