Strādāju pie krieva, strādāju pie vācieša un strādāju arī tagad. Bez darba nevaru. Galdnieks – tas ir mans arods.
“Strādāju pie krieva, strādāju pie vācieša un strādāju arī tagad. Bez darba nevaru. Galdnieks – tas ir mans arods. Skolotājam esmu par stulbu, rakt neprotu, ko citu lai dara! Martā man būs astoņdesmit viens,” ar labestīgu humoru par sevi stāsta A.Gorodeckis. Viņš vēl aizvien ik dienu sastopams savā darbnīcā Zaļenieku pagasta centrā, un to zina parādīt vai katrs vietējais iedzīvotājs. Kā nu ne! Aleksandrs Gorodeckis tur strādā no 1950. gada. Darbnīcā tiek labotas mēbeles, remontētas durvis, īsāk sakot, veikti dažādi koka darbi. Pagastā runā, ka bieži vien vecais vīrs ar pieredzi uzņemas pat to, ko nevar dabūt gatavu jaunie meistari. Taču kādi bija Aleksandra piedzīvojumi pirms ierašanās šajā pusē? Tas ir dramatisks stāsts. Aleksandrs nāca pasaulē 1925. gadā Rīgā. Māte smagi saslima. Savu divgadīgo bērnu uzturēt nevarēja, un puisēns tika atdots patversmē. Tā viņš valsts maizē arī izauga, īstas mājas neredzēdams. Ilgāku laiku Aleksandrs dzīvoja internātā Naukšēnos, pēc tam Spārē. 1940. gadā, kad sākās padomju okupācija, viņš tika nosūtīts mācīties uz Rēzeknes Valsts arodskolu, kur palika līdz kara sākumam. Kad ienāca vācieši, Aleksandru ar vēl sešiem audzēkņiem izsauca pie skolas vadības: “Jūs – jauni zēni. Jābrauc uz Vāciju praktizēties.” Tā viņi aizbrauca it kā uz trim mēnešiem. Sākumā tas skaitījās kā darba dienests – būvēja barakas, veica saimniecības darbus –, taču beigās visi tika pārskaitīti gaisa karaspēkā. Tur Aleksandrs iepazinās ar likteņa biedru, ar kuru draudzējas vēl tagad, Jāni Fogelmani. Puišiem vajadzēja apkalpot kara lidmašīnas, piekārt tām aviobumbas, maskēt. Tā dienestā pagāja divi gadi.
Liktenīga abiem bija 1944. gada vasara. Pie Panevēžas viņi kopā ar savu vienību nokļuva aplenkumā. “Mūs, vienu rotu, atstāja, lai piesegtu štāba atkāpšanos uz Šauļiem. Taču ko gan tur varējām piesegt, ja krievi nāca ar tankiem, bet mēs stāvējām pretī ar ložmetējiem. Par to, ka varam nokļūt “maisā”, pateica nevis vācieši, bet leiši, kas ar katliņiem nāca uz cukurfabriku pilsētas nomalē zagt izejvielu ļergas tecināšanai,” stāsta A.Gorodeckis. “Ko jūs te stāvat! Krievs jau ir Panevēžā!” kāds lietuvietis krieviski pateica, un puiši saprata, ka jāmūk. Tad nu Aleksandrs kopā ar Jāni gāja savu ceļu. Abi šķērsoja labības lauku. Pretinieks šāva ar sprāgstošajām lodēm, kas, atsitoties pret rudzu stiebriem, plīsa sīkās šķembās. Laimīgi bez ievainojumiem draugi tika mežā. Tad nu nolēma, ka, naktī orientējoties pēc zvaigznēm, ies uz māju pusi, bet dienu pārlaidīs, guļot slēpnī. Aleksandrs gan īsti nezināja, kur doties. Varbūt uz Rīgu? Taču tad būtu vēlreiz jāšķērso fronte. Galu galā abi nolēma iet pie Jāņa tantes Elzas Fogelmanes, kas agrāk strādāja par skolotāju Jēkabnieku skolā pie Jelgavas. Vācu karavīru formas un ieroči jau bija atdoti saprotošajiem lietuviešiem, no viņiem pretī saņemtas privātās drēbes un ēdiens.
Likās, ka briesmas jau garām, un puiši kļuva drošāki – turpināja ceļu arī gaismā. Te piepeši no eglītēm ar automātu kaklā iznāca sarkanarmietis, melnīgsnējs dienvidnieks. Mazu gabaliņu tālāk gadījās arī kāds krievu leitnants. “Stāt! Kurp ejiet?” Puiši atbildēja, ka dodas mājās. “Zinām, uz kādām mājām! Fašisti,” secināja bruņotie vīri. Tā nu viņi sāka Aleksandru un Jāni dzīt.
“Prasu: uz kurieni jūs mūs vedat?” Šie atbild: “Uz štābu.” Kāds tur štābs! Varbūt pavedīs gabalu tālāk un šaus nost. Prāts nav mierīgs. Es saku Jānim: “Tu ņem to leitnantu, es ņemšu melno! Mūs jau tāpat šaus nost”,” atceras Aleksandrs. Abi gūstītāji, manīdami, ka nav kaut kas labi, nobļāva: “Nesarunāties!” Tomēr Aleksandra kara viltību, dūšu un izveicību viņi pienācīgi nenovērtēja. Puisis noliecās, lai it kā sasietu atšņorējušos zābaku. Automātists spēra ar kāju. “Arī es viņam nākamajā mirklī jau spēru un gribēju trāpīt pa “tjaušiņām” (domāta vīriešiem vārīgā vieta starp kājām – red.), taču trāpīju pa celi. Melnais nokrita. Es uzreiz virsū un uzdevu tā riktīgi. Tajā brīdī vairs neredzēju, ka notiek ar Jāni. Rāvu nost sarkanarmietim automātu, bet tas uzkārts kaklā – nevar noraut. Beigās “atčohnījos” un ieraudzīju, ka ar Jāni ir “švaki”. Leitnants viņu nogāzis, ar vienu roku spiež pie rīkles, ar otru no kaburas kabinās nost pistoli. Es ar automātu gāžu pa sprandu – šis noveļas. Noņemu pistoli un saku: “Jāni, celies!” Šis gandrīz vai aizsmacis, nevar paelpot. Tā tas beidzās,” par saviem pārdzīvojumiem stāsta A.Gorodeckis.
Pēc brīža sarkanarmieši atģidās. Aleksandrs teicis: “Iesim!” Tagadējie gūstekņi lūdza: “Puiši, nenošaujiet!” “A, ko jūs mums būtu darījuši? Kur tad te mežā štābs?! Būtu nolikuši pie vienas egles, un gatavs!” Jānis ar Aleksandru atbildēja un lika viņiem bēgt. Sarkanarmieši nodomāja, ka tādus bēgošus viņus arī nošaus un paklausīja tikai, kad Aleksandrs nolaida gaisā automāta kārtu. Tā abi sveikā aizbēga, bet Jānis ar Aleksandru piesardzīgi mainīja iešanas virzienu. Tagad puiši vairāk turējās pie Greizajiem Ratiem – uz ziemeļiem. Krievu pistoli un automātu aizmeta prom. Skaidrs, ka sarkanarmiešu bija pilni meži, un, ja viņus noķertu vēlreiz, pistoles klātbūtne varētu liecināt, ka puiši kādu viņējo apzaguši vai pat nošāvuši. Tomēr bez starpgadījumiem abi nonāca Jēkabniekos. Jāņa tante, pensionētā skolotāja Fogelmane, deva patvērumu. Jēkabnieku pagastā ieteica iet kaimiņos pie saimniekiem pastrādāt par vēdertiesu. Tā Aleksandrs nokļuva Vilkos. Pēc mēneša pusotra pienāca ziņa, ka abiem puišiem būs jāiet krievu armijā. Jānis ar Aleksandru to ļoti pārdzīvojuši, gribējuši pat nošauties. Tomēr pār vienu lietu jaunajai okupācijas varai nebija nekādas teikšanas – Aleksandrs bija ieskatījies Vilku saimniekmeitā Lidijā. Tā pa īstam viņi viens otram atklājās vēstulēs, kas tika sūtītas no Vilkiem uz filtrācijas nometni Krievijā pie Podoļskas un atpakaļ.
Kā Aleksandrs atceras, no 12 tūkstošiem nometnē ieslodzīto pēc gada izdzīvoja labi ja puse. Bads, aukstums, medikamentu trūkums. Lielākoties nomira inteliģenti cilvēki, kas nebija pieraduši strādāt fizisku darbu. Aleksandrs saslima ar dizentēriju un, kā pats saka, kļuva tik vientiesīgs, ka liekas – labāk ātrāk būtu beigts. Tomēr čekas slimnīcā viņš tika kaut cik uz kājām. Aleksandrs palīdzēja vienam večukam – sanitāram, tas par to iedeva kādu lieku zupas šķīvi, kas palika pāri “smagajiem” slimniekiem. Tā pamazām Aleksandrs atkopās. Galu galā ārsts noteica: “Uz lēģeri tevi vairs nerakstīsim. Zarnu sieniņas kļuvušas plānas kā pīpējamais papīrs.”
Aleksandrs iebilda, ka viņam jātiek atpakaļ pie drauga. Kopā taču izdzīvot ir vieglāk. Uz to tika atteikts, ka šeit, aiz restēm, viņš par savu dzīvi nav noteicējs. Slimnīcai bija ievajadzējies noliktavas pārzini, un par to norīkoja Aleksandru. Viņš gan prasījis fizisku darbu, uz ko saņēmis atbildi: “Tu esi taisnīgs cilvēks!”
Arī Jānim liktenis bija saudzīgs. Četrdesmito gadu beigās draugi nonāca darba dienestā Silamē rajonā Igaunijā. Tika izdotas karavīru formas, un apstākļi bija kaut mazliet labāki. Tagad bīstamāk bija Latvijā, Vilkos, kur palika Lidija un 1945. gada janvārī bija arestēts Lidijas tēvs māju saimnieks Jānis Būdiņš. Igaunijā Aleksandram ar politdaļas priekšnieku izdevās sarunāt sešu dienu atvaļinājumu, un viņš atbrauca pie mīļotās, lai salaulātos. Tā viņi jutās drošāk. Kāzas iznāca darba dienā. Kā atceras Aleksandrs, turpat ar pagasta rakstvedi izdzēruši vienu “viņķeli”, un viss. Toties 1999. gadā Vilkos bija Zelta kāzas.
1950. gadā Aleksandrs atgriezās un sāka strādāt Zaļeniekos par galdnieku. Dzima bērni, un cauri laikiem dzimta dzīvo tālāk. Tikai amats un darba vieta Aleksandram ir tie paši, kas tālajā 1950. gadā.
