Pagājusī piektdiena visai pasaulei bija nozīmīga ar Ziemas olimpisko spēļu atklāšanu Itālijā, Turīnā.
Pagājusī piektdiena visai pasaulei bija nozīmīga ar Ziemas olimpisko spēļu atklāšanu Itālijā, Turīnā. Taču man nedēļas nogale bija svarīga ar kārtējo posmu Latvijas čempionātā kērlingā, kas notika mūsu Ledus hallē. B apakšgrupā uzvarējām visas četras spēles. Pretēji dažu viedoklim šis “šahs uz ledus” prasa diezgan lielu piepūli. Esam aprēķinājuši, ka spēles laikā jānoiet 20 kilometru, turklāt vismaz kādi astoņi kilometri “jānobirstē”. Augstā līmenī sacenšoties, tā ir liela slodze, tādēļ pilnīgi saprotami, ka kērlings iekļauts olimpisko spēļu programmā.
Protams, cepuri nost par Mārtiņa Rubeņa pirmo Latvijas medaļu ziemas olimpiādē. Varam būt lepni, ka mūsu valsts ir līderos kamaniņu sportā, kur rezultātu izšķir sekundes tūkstošdaļas un kas būtībā ir kosmisko tehnoloģiju līmenī. Taču olimpiādē mans sporta veids numurs viens ir hokejs. Ar vienu smadzeņu puslodi saproti, ka Latvija ceturtdaļfinālā netiks, taču ceri: varbūt, varbūt… Skaidrs, ka šajās sacensībās mūsu komandai katrs neizšķirts vai uzvara ir fenomenāls sasniegums. Kazahiju gan vajadzētu uzvarēt, bet tikt priekšā Slovākijai, Zviedrijai, Krievijai vai amerikāņiem varētu vienīgi lielas veiksmes gadījumā. Krievijas un Zviedrijas spēles rezultāts (5:0) rāda, ka krievu komanda ir ļoti laba. Tai ir atjaunots sastāvs, mūsdienīgi domājoši, stingri motivēti puiši. Tiesa, krievi zaudēja slovākiem (3:5), bet tā tiešām viņiem bija neveiksme. Tomēr es domāju, ka tā ir komanda, kas olimpiādē varētu uzvarēt. Pēc maniem vērojumiem, Krievija kļūst eiropeiskāka, to esmu jutis braucienos uz Maskavu un Sanktpēterburgu. Nevar salīdzināt ar to, kā bija pirms gadiem desmit.
Sestdien mums ir spēle ar Zviedriju. Pēc zaudējuma krieviem, zviedriem “deg pēcpuse”, un viņi ļoti centīsies. Ja es būtu treneris, tad šoreiz mūsu vārtos liktu Sergeju Naumovu, jo viņš pazīst zviedru hokeju no sacensībām viņu augstākajā līgā. Artūrs Irbe rāda pārliecinošu spēli, tomēr pieļāva savas kļūdiņas (spēlē ar amerikāņiem viņam visi “goli”, manuprāt, bija ņemami). Domāju, ka viņam šajā olimpiādē lielā spēle vēl ir priekšā un tā varētu būt ar Krieviju.
Hokejā tuvojas arī pasaules čempionāts, kas maijā notiks Rīgā. Grandiozs notikums. Taču visvairāk gribētos, lai tā nav “gulbja dziesma” Latvijas hokejam. Šajā ziņā es saskatu vienu glābiņu – tā ir Eiropas superlīga, kurā spēlētu komandas no bijušās Padomju Savienības un kura būtu kā atsvars NHL Ziemeļamerikas kontinentā. Tad būtu motivācija hokeja attīstībai arī Latvijā. Citādi mūsu jaunieši tā pa īstam hokeju skatās reizi gadā – kad ir pasaules čempionāts.
Runājot par šā gada pasaules čempionātu, atgādināšu, ka šajā laikā Jelgavā notiks pasaules čempionāts stājhokejā. Tas ir invalīdu sporta veids, kas vizuāli tikpat kā neatšķiras no parastā hokeja. To, ka sportistiem amputētās rokas vai kājas vietā ir protēze, var pat nepamanīt. Spēles notiks rīta pusē – tā, lai fani, kas ieradušies uz čempionātu Rīgā, varētu atbraukt arī uz Jelgavu. Tātad iznāks hokeja svētki visas dienas garumā. Latvijas stājhokeja komanda, kas līdz šim sacensībās vēl nav startējusi, Jelgavā trenējas katru sestdienu. Puiši brauc no Dobeles, Siguldas, Madonas. Skatītāju biļetes uz šo čempionātu iecerētas īpašas. Tās izskatīsies kā ziedojumu apliecības tiem, kas kaut nelielu summu būs atvēlējuši invalīdu sporta attīstībai.
