Konferencē viens no atslēgas vārdiem bija «zināšanu pārnese».
Konferencē viens no atslēgas vārdiem bija “zināšanu pārnese”. Vēl jo interesantāka šķita iespēja aprunāties ar vienu no konferencē pārstāvētajiem uzņēmējiem jelgavnieku Robertu Dlohi, SIA “Zināšanu pārnese un mārketings” valdes priekšsēdētāju.
Šis uzņēmums dibināts pērn novembra beigās. Līdz tam R.Dlohi bija Latvijā pēc apgrozījuma devītās lielākās kompānijas “Severstaļlat” mārketinga direktors, bet astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito sākumā Jelgavā kā jauns zinātnieks darbojās hidromeliorācijā. R.Dlohi, kā pats saka, aizgājis no amata ar pieklājīgu algu, lai darītu to, kas sirdij tuvāks, turklāt lai labi pelnītu un dotu iespēju nopelnīt citiem.
Ar ko patlaban nodarbojas SIA “Zināšanu pārnese un mārketings”?
Esam sākuši apzināt tos resursus, kas mums ir, jeb, kā saka, pētām to, kas “lācītim vēderā”. Kad būs apkopota informācija, uzrunāsim komercvidi. Saruna varētu būt apmēram šāda: “Zinātnieki var to un to, vai, mīļo uzņēmēj, tev kaut kas tāds nebūtu vajadzīgs?” Šis nosacītais uzņēmējs, visticamāk, atbildēs: “Tieši tas man nav vajadzīgs, bet varbūt zinātnieki var papētīt kaut ko līdzīgu tajā pašā virzienā.” Pēc veiksmīga dialoga ar zinātniekiem es varētu doties pie uzņēmēja un teikt: “Mēs to atrisinājām, taču atklājušās dažas problēmas un kādas nerealizētas iespējas, ko tu savā ikdienas steigā nepamani.” Ir normāli, ka sabiedrībā darbojas cilvēki ar dažādu redzējumu horizontu. Pētnieka uzdevums ir domāt ilgtermiņā, savukārt uzņēmējam svarīgākais ir saglabāt savas pozīcijas pašreizējā situācijā un uzlabot tās rītdienas apstākļiem. Vidējiem un mazajiem uzņēmējiem, kādi Latvijā ir lielākā daļa, firmā nav pietiekami daudz resursu, lai nodarbotos ar ilglaicīgu plānošanu. Labākajā gadījumā uzņēmuma nākotne tiek paredzēta dažus gadus uz priekšu. Taču uzņēmējam jābūt gatavam uztvert jaunās domas, ko zinātnieks viņam pasaka priekšā.
Kā izvēlējāties šo uzņēmējdarbības virzienu?
Šajā projektā, no vienas puses, esmu iesaistījies ar ideālistiskiem mērķiem – mani tas interesē. Ja dari to, kas patīk, saņem enerģiju no apkārtējiem. No otras puses, zināšanu pārvēršana tirgū pieprasītā produktā patlaban Latvijā ir brīva joma. Paņemot labu zinātnieku ideju un pareizi to izveidojot par produktu, var gūt fantastisku rezultātu. Es domāju daudz nopelnīt, turklāt nevis pavelkot šauro deķīti no vienas puses uz otru, bet gan to deķīti gribu pataisīt lielāku, lai vairākiem ir silti. Lai gan ar siltumu pārāk aizrauties nevar – tad cilvēks izlaižas…
Iekļaujoties šajā tehnoloģiju pārnesē, iegūstu arī daudz plašāku spēles laukumu, nekā tas man bija kādā atsevišķā, piemēram, metālapstrādes, nozarē. Varu nodarboties gan ar mākslīgajiem asinsvadiem (šajā jomā strādā Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes un arī LLU Veterinārmedicīnas fakultātes zinātnieki), varu būt kontaktā ar Fizikas institūta pētniekiem magnetohidrodinamikā, varu interesēties par polimēru betona blokiem. Turklāt rodas iespēja, apvienojot dažādus atklājumus, veidot paradoksālu sintēzi.
Kā vērtējat šīs konferences gala dokumentu “Zemgales inovāciju attīstības plāna prioritātes, aktivitātes un valsts atbalsts inovāciju attīstībai Zemgalē”?
Tas ir konceptuāls dokuments, kur ļoti daudz kas vēl jāprecizē. Taču skaidrs, ka par inovācijām jārunā atkal un atkal, katru reizi kaut ko pieliekot klāt un padziļinot sabiedrības izpratni šajā virzienā.
