Pagājušajā vasarā «Novadiņā» sagatavojām publikāciju par Pēterlauku dzirnavām.
Pagājušajā vasarā “Novadiņā” sagatavojām publikāciju par Pēterlauku dzirnavām. Tās bija ieguvušas jaunu saimnieku, kuram izdevās atjaunot dzirnavu spārnus un veikt vairākus citus svarīgus remontdarbus šā unikālā kultūrvēsturiskā objekta saglabāšanas un sakopšanas labā. Pārsvarā uz liecībām, nevis dokumentiem balstītais apraksts, protams, bija apstrīdams. Taču to, kas varētu atcerēties laikus pirms piecdesmit, septiņdesmit un pat vairāk gadiem, kad dzirnavu rats griezās, mūsu vidū tikpat kā nav. Tomēr biju maldījies. Uz rakstu atsaucās kāda veca māmiņa, kuras rokraksts liecināja par ļoti cienījamiem gadiem.
Septembra beigās saņēmu vēstuli no jelgavnieces Annas Krētaines. “Domāju ilgi, rakstīt vai nerakstīt. Var pateikt: “Ne mana cūka, ne mana druva.” Tomēr, pēc manām domām, ja kaut ko raksta vēsturei, tad jābūt patiesībai.”
To rakstīja cilvēks “bez nieka klašu izglītības”, kuram neesot visai labi zināma gramatika, bet kurš stingri iestājās par to, ko zināja sava novada vēsturē. Pārlaidis acis vēstulei, nospriedu, ka šīsdienas lasītājam diez vai tā ir aktuāla. Nu kas par to, ka melderis Prūsis, atraitnis ar divām meitām, tās dzirnavas no vecā īpašnieka Frīdriha Šmita nenopirka, bet, iespējams, nomāja! Īpašumu lietās tur nekādu strīdu nav, un tā lai arī paliek. Tomēr vecīgos ķeburos rakstītais teksts palika rakstāmgalda malā, vienkārši necēlās roka to atlikt kādā tālākā plauktā. Tekstu pārlasot, atklāju vairākas interesantas vietas. Piemēram, par meldera Prūša meitu Irmu, kas bezvēja dienās nākusi strādāt uz muižu un priecājusies, ka nevajag malt (acīmredzot malšana bija grūtāka vai garlaicīgāka par citiem darbiem). Krētaines kundze rakstīja, ka vēja laikā sudmalu spārni tikuši iezēģelēti (kāds interesants vecvārds!) pēc vajadzības – jo lielāks vējš, jo zēģeles atritinājuši mazāk, jo mazāks, – vairāk. Vēstules autore neatcerējās, ka būtu praktizēta visa spārnu “propellera” pagriešana pret citu debess pusi. Valdošais vējš mums ir no rietumiem, tādēļ “lielāko tiesu spārni bij uz ceļa pusi”. Tur droši vien domāta tagadējā Lietuvas šoseja. Vecais dzirnavu īpašnieks Šmits staigājis pa lielceļu zaļi pelēkā uzvalkā, rokas kabatās sabāzis. Apglabāts viņš ir kapos pie Klupmaņa baznīcas. Ar tādu dievnama nosaukumu mūsu novadā diemžēl neesmu sastapies. Pēterlauku muižu pēc Pirmā pasaules kara sadalīja jaunsaimniecībās, taču muižas centrā palicis saimniekot Fridriha Šmita dēls. Māte viņam neesot ļāvusi precēties ar vienkāršu meiteni, un viņš ņēmis dvieli, lai pakārtos. Vai toreiz ļaunākais tiešām noticis? Liekas, ka ne, jo Krētaines kundze piebilst, ka šis cilvēks 1939. gadā repatriējies uz Vāciju.
Cerēju, ka atradīsies laiks, kad Jelgavā, tepat Māras ielā, Krētaines kundzi varēšu satikt. Diemžēl, kad rakstu šīs rindas, ir pirmais vakars, kā veco Annas tanti sedz kapsētas smilts. Daudz pateicības vārdu viņai svētdienas sprediķī veltīja mācītājs, un trešdien savā pēdējā ceļā Krētaines kundze tika pavadīta no Sv.Annas baznīcas. Kā draudzes locekle viņa tur skaitījās vismaz no 1946. gada (agrākie baznīcas dokumenti karā sadeguši). Annas tante bija darbojusies baznīcas atjaunošanā, dziedājusi korī. Vairāk gan par viņas dzīvi nezinu, taču jūtu, ka lūzusi vēl viena veca dižliepa, kas nodzīvoja vairāk nekā deviņdesmit gadu, bet viņas dzīves stāsts un vērojumi, kā redzams no minētās vēstules fragmentiem, tā arī palika neapzināti.
Domājot par savu žurnālista, vēstures pētnieka darbu, esmu gandarīts, ka man 2001. – 2002. gadā izdevās “atraut kaulainajai” un aizmirstībai zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa atmiņu pierakstus. Nu jau viņš kopā ar kundzi ir “lēmuma ostā” Lēdurgas kapos, taču pirms četriem gadiem abi bija dzīvi un daudz ko lieliski atcerējās. Kopīgi šos pierakstus pierediģējām, un iznāca grāmata. Saprotu, ka ne jau no katra veco cilvēku stāsta var iznākt grāmata vai filma. Taču publikācija “Novadiņā” ir diezgan reāla un arī vēlama. Tādēļ lūdzu mūsu cienījamos lasītājus censties nepieļaut, ka sadeg vecas dienasgrāmatas, un atsaukties, ja tepat blakus vēl dzīvo kāds vieds karus pārdzīvojis onkulis vai veca māmiņa, kas par mūsu novadu daudz ko zina stāstīt tādu, kas diemžēl nekur nav bijis pierakstīts.
