Pagājušā gada nogalē Joahims Zīgerists Vācijā izdeva grāmatu, kurā stāsta par savu dzīvi no bērnības līdz mūsdienām, tostarp par darbību Latvijā.
Pagājušā gada nogalē Joahims Zīgerists Vācijā izdeva grāmatu, kurā stāsta par savu dzīvi no bērnības līdz mūsdienām, tostarp par darbību Latvijā.
No avīzēm izrakstot faktus par Zīgerista darbošanos Latvijā, negatīvā sanāk daudz. Par sistemātisku diskreditējošu rīcību 1993. gadā viņš tika izslēgts no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK), 1995. gadā par plenārsēžu neapmeklēšanu 5. Saeima viņam atņēma deputāta mandātu un tā joprojām. Interesanta ir atziņa, ko 2002. gadā intervijā radio “Brīvā Eiropa” izteica zinātniece Brigita Zepa: “Kad Zemgalē parādījās Zīgerists, cilvēki neatpazina sociāldemokrātus. Jo tie cilvēki, kas nobalsoja par Zīgeristu, faktiski bija sociāldemokrātu elektorāts.” Bagāts un talantīgs vācu žurnālists ar latviskām saknēm ņēmās politiski aizstāvēt Latvijas grūtdieņus. Daudzi viņam noticēja, darbojās vienā komandā vai balsoja vēlēšanās, diemžēl tas nebija ilgtspējīgs projekts.
Tomēr nevar visu likt pār vienu kārti un politiku jaukt kopā ar labdarību. Tieši labdarības dēļ Zīgeristu slavē, jo īpaši Jaunsvirlaukas pagastā, kur līdz emigrēšanai uz Vāciju Otrā pasaules kara laikā dzīvoja un strādāja viņa tēvs agronoms Ludvigs Šmits. Protams, politisko cīņu laikā Zīgerista labdarība izpaudās daudz plašākos mērogos. Rīgā viņš izveidoja Rūpju biroju, kur vientuļi pensionāri par brīvu varēja saņemt pārtiku un zāles, lielākas summas vīrs ziedojis Rīgas Ebreju draudzei, Jelgavai divas reizes tika dāvināts krāšņs 18. novembra svētku salūts, kam līdzīgs, manuprāt, vēl nav piedzīvots. Taču interesanti, ka sava tēva dzimtajā Jaunsvirlaukas pagastā viņš turpina darboties arī tagad, kad no Latvijas politiskās skatuves ir prom.
Jāpiebilst, ka Zīgerists ir sarakstījis ap divdesmit grāmatu. Pēdējā – autobiogrāfisks stāsts, kas veltīts mātei Elfrīdai Zīgeristei. Piecdesmitajos gados Ķelnē neesot bijis neviena koka, kurā Zīgerists kā pusaudzis nebūtu uzkāpis. Darba gaitu sākumā viņam licies, ka jauns žurnālists varot būt sabiedriski nozīmīgāks par Romas pāvestu. Autors raksta par saskarsmi ar daudziem ievērojamiem Vācijas Federatīvās Republikas politiķiem. Latvijai veltīta atsevišķa nodaļa. Zīgerists atceras, ka darbošanās šejienes politiskajā dzīvē viņam sākusies ar Odiseja Kostandas un Eduarda Berklava uzaicinājumu iekļauties LNNK. Tobrīd viņš no latviešu politiskajām partijām neesot sapratis neko, taču bieži manījis, ka viņu grib izmantot savtīgās materiālās interesēs.
Brīžiem grāmatas tonis ir ļoti neiecietīgs un ass. No rakstītā izriet, ka komunisms bija meli, tādēļ nav jābrīnās, ka arī postpadomju cilvēks zog un melo. Ne jau ar meliem un zagšanu, bet gan dziļu ticību, zināšanām, kultūru, darbu un savstarpēju sapratni mūsu tauta tika cauri šim piecdesmit gadu komunisma jūgam. Tomēr diez vai kāds par to rakstītāju tagad apstrīdēs vai sūdzēs tiesā. Iespējams, Zīgerista grāmata noderēs kādam zinātniekam, kas pētīs, kā mums te gāja, atjaunojot Latviju. O
Pateicos par palīdzību raksta tapšanā kolēģei un vācu valodas pasniedzējai Annai Veidemanei
