Robežas vaļā, un neviens vairs nebrīnās, dzirdot kārtējo stāstu par jaunieti, kas dodas dzīves pieredzes meklējumos rietumu virzienā. Kristīne savā kompasā izvēlējās pretējo.
Robežas vaļā, un neviens vairs nebrīnās, dzirdot kārtējo stāstu par jaunieti, kas dodas dzīves pieredzes meklējumos rietumu virzienā. Kristīne savā kompasā izvēlējās pretējo. “Biju ieguvusi jurista izglītību, bet pēc divarpus Rīgā nostrādātiem gadiem jutu, ka sāk tāda kā rutīna parādīties. Varbūt vēl kaut ko vajag paspēt, kamēr nav ģimenes, bērnu, jo tad jau iestājas cits dzīves ritms,” tā pirms trim gadiem prātojusi zemgaliete Kristīne Straujā un pieteikusies par skolotāju latviešu ciemā Sibīrijā.
“Lai izšķirtos par šādu soli un varētu arī tikt galā, pirmām kārtām jābūt pārliecinātam, ka viņš dara labu darbu, brauc strādāt par “pilna laika latvieti”,” Krievijas Latviešu kongresa vadītāja un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes locekle Lauma Vlasova uzsver, ka latviešu valodas skolotājs Sibīrijas ciemā ir cilvēks, ap kuru visa kultūras dzīve grozās, tāpēc augstu vērtēta būs prasme dziedāt, spēlēt, darināt rokdarbus un organizēt interesantus pasākumus. Svarīga ir spēja tikt galā saimnieciskā ziņā, bet tas savukārt var neizdoties, ja nepratīsi sadzīvot ar vietējiem. “Protams, jābūt arī emocionāli stipram, jo nodzīvot deviņus mācību gada mēnešus tik atšķirīgā vidē, kaut arī latviešu ciemā, ir ļoti grūti. Kristīne nodzīvojusi trīsreiz deviņus, un tas ir ļoti veiksmīgs gadījums,” saka Lauma.
No laba prāta – ar glābējas misiju
“Uz turieni cilvēkus sūtīja, bet tu brauc pati!” padzirdot par mazmeitas lēmumu, raizējusies viena no Kristīnes vecmāmiņām. “Protams, es braucu pie latviešiem, kas deviņpadsmitā gadsimta beigās – divdesmitā sākumā paši izvēlējās līst līdumus četru tūkstošu kilometru tālumā, tomēr emocijas un izjūtas saistījās ar vecmāmiņas teikto,” viņa nenoliedz. Domājusi arī: ja aizbraukšu un izturēšu, pēc tam vairs nebūs lietu, ar ko nevarētu tikt galā, jo – kas gan var būt trakāks par Sibīriju! “Kļūdījos!” Kristīnei tagad jāatzīst, jo katrā vietā ir citas problēmas un grūtības. “Bet, protams, Sibīrija dod savu rūdījumu.”
Izrādās, arī daudzus citus iepriekšējos pieņēmumus pamazām nomainījuši jauni atklājumi. “Braucu uz turieni ar apziņu, ka mans uzdevums ir kādu glābt. Ka kādam noteikti jāpārceļas uz Latviju, jo šeit taču ir labāk nekā Sibīrijā. Bet atklāju, ka turienes latvieši ir lieli savas dzimtenes patrioti. Protams, viņi tur augstā godā un mīl arī Latviju, bet šīs izjūtas vairāk saistās kā ar pasaku zemi.”
Cik var noskriet nepaklūpot
Kristīne dzirdējusi leģendu, ka toreiz no Kurzemes puses atbraukušajiem Sibīrijas plašumos atmērīts tik zemes, cik katrs varējis pa mežu noskriet nepaklūpot. Salīdzinoši runājot par jaunās zemgalietes ierašanos, var teikt, ka pirmais gads Augšbebros viņai nav bijis viegls – vietējie vērtējuši nepārtrauktā salīdzinājumā ar iepriekšējo skolotāju. “”Sarafānu telegrāfs” no ciema uz ciemu darbojas labi, un tad ir jāvar atspēkot, ka par tevi nestā ziņa nav taisnība,” ar joku vietējos apstākļus raksturo Lauma, piebilstot, ka iepazīšanās negludumiem par iemeslu acīmredzot bijusi jaunatnācējas atturīgākā daba. Bet pati Kristīne tagad, šķiet, vairs nekādus “klupienus” neatceras. Pēc Augšbebros nostrādātā – vēl divi mācību gadi Kurzemes Ozolainē, kur viņa bija pirmā latviešu valodas skolotāja, jau ar pieredzi kultūras dzīves “griešanā” un attiecību veidošanā.
Danči, filmas un sacensības
Ozolainē Kristīnes “latviskajā aprūpē” bijuši dažāda vecuma cilvēki. “Mācījāmies lasīt, rakstīt, dziedājām tautasdziesmas, dejojām un gājām rotaļās, ar pieaugušajiem skatījāmies filmas, lasījām un analizējām literatūru,” Kristīne stāsta, ka no Augšbebros izveidotās videotēkas vietējiem paticis “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Mans draugs nenopietns cilvēks”, bijis ko pārrunāt pēc “Ezera sonātes” un filmas “Kad lietus un vēji sitas logā”. Kā atturīgā juriste ar visu to tikusi galā? “Mācījos,” viņa smej, “piemēram, līdzi bija deju apraksti, vispirms izdancojos pa māju un pēc tam gāju uz nodarbību.” Sagatavotie deju priekšnesumi pēc tam rādīti ciema kultūras namā.
Vietējās kultūras norisēs pārsvarā tiek iesaistīti skolēni, bet caur viņiem var tikt arī pie vecākiem. Kādā fotoattēlā Kristīne iemūžinājusi vēsturisku hokeja spēli starp bērnu un vecāku komandām. Hokejs gan bez slidām, ar apaviem pa ledu, bet azarts – atbilstošs. “Domāju, ka ašie un veiklie jaunieši vecākus pārspēs, bet nekā! Veči sadeva viņiem ne pa jokam.”
Starp politikām – cilvēks
Stāstot par savu Sibīrijas ikdienu, Kristīne neaizmirst uzsvērt, ka Omskas apgabala izglītības politika ir saglabāt mazās skolas, lai taigā aiz Irtišas neizzustu apdzīvotās vietas. Šim nolūkam kalpo dažādas atbalsta programmas, tostarp tiek atbalstīta arī nacionālā skola Augšbebros ar noteiktu skaitu latviešu valodas stundu. Tāpēc jo vairāk žēl, ka mūsu pusē, kopš lietas no PBLA nonākušas Latviešu valodas apguves valsts programmas kūrēšanā, entuziasms ievērojami sarucis. Tā šoziem, piemēram, Kurzemes Ozolainē latviešu valodas skolotāja nav, bet uz Augšbebriem tas aizbraucis tikai janvārī. “Cilvēki man raksta un jautā: kas noticis? Prasa: vai mēs esam vainīgi? Saka: mums taču patika darboties! Mani biedē valsts iespējamā politiskā nostāja, ka to nav vērts darīt. Nedrīkst taču pieradināt cilvēkus, atvērt viņiem durvis un pēc tam aizsist ciet!” Kristīne ir sarūgtināta.
Viņa pati, atgriezusies tagadējā darbā avīzē “Bauskas Dzīve”, turpina kopā ar vairākām citām bijušajām “Sibīrijas skolotājām” darīt visu iespējamo, lai saikne ar latviešiem tālajā Krievzemē saglabātos. Pēdējā priecīgā ziņa ir, ka vienu puisi gatava studijās uzņemt Lauksaimniecības universitāte Jelgavā. “Šonedēļ esam norunājuši sazvanīties,” apstiprina Lauma, kuras darbavieta ir Latvijas vēstniecībā Maskavā. “Jāsadabū vēl stipendija, mēģināsim vērsties Vītolu fondā,” bilst vēl viena Sibīrijas laika domubiedre, tagad portāla “Apollo” darbiniece, Ināra Antiņa. Viņas nezaudē pārliecību, ka izdosies, jo, runājot Kristīnes vārdiem, – mazās cilvēku grupas ir tās, kas iekustina lielumu.
