Latvijā amatpersonas nereti izceļas ar oriģinālām idejām. Sākot ar galvaspilsētas domi un beidzot ar augstākos krēslos sēdošajiem.
Latvijā amatpersonas nereti izceļas ar oriģinālām idejām. Sākot ar galvaspilsētas domi un beidzot ar augstākos krēslos sēdošajiem. Pirms vairākiem gadiem domnieks un būvuzņēmējs Valdis Kalnozols cēla galdā priekšlikumu aizliegt uz ielas lietot mobilos tālruņus. Zinot par šīs sakaru ierīces nozīmi valsts un metropoles iedzīvotāju ikdienā, varam priecāties, ka vismaz elpot uz ielas nav iecerēts aizliegt.
Savukārt pašreizējais galvaspilsētas mērs Aivars Aksenoks nācis klajā ar iniciatīvu izslēgt sarkano lukturu virtenes, proti – nolūkā uzlabot Vecrīgas tēlu ar pārspīlētu, pat puritānisku dedzību vērsties pret centra naktsklubiem, kur tiek izrādīti arī erotiska rakstura priekšnesumi, aizliegt striptīzklubiem atrasties tuvāk par 300 metriem no valsts, pašvaldības vai izglītības iestāžu ēkām un iztīrīt ielas no plakātu turētājiem, kas slēpti un ne tik slēpti reklamē intīmpakalpojumus.
No Rīgas rātes daudz neatpaliek parlamentārieši. Bailēs no arvien augošās sekstūristu invāzijas deputāti sākuši apcerēt ne vairs prostitūcijas legalizēšanu, bet gan līdzīgi kā dažās citās valstīs – intīmpakalpojumu pircēju sodīšanu. (Vietā jautājums – kurš gan stāvēs klāt ar svecīti, lai to neapgāžami pierādītu?) Interesanti, ka abu institūciju darbībā vērojama kāda kopīga iezīme – nedz Rīgas galvenais rātskungs, nedz parlamenta deputāti nespēj korekti formulēt parādības, ko paši teju gatavojas aizliegt. Aksenoka kungs atzinis, ka nekur neesot atrodama erotikas definīcija, savukārt parlamentārieši līdz šim tā arī neesot tikuši skaidrībā par tādu jēdzienu kā prostitūcija.
Šis ir kārtējais piemērs novēlotai un pat izmisīgi smieklīgai amatpersonu rīcībai, kad “vilks jau aitās”, proti, Rīga kļuvusi par izslavētu sekstūrisma galamērķi (kam gan ar striptīzklubiem maz sakara). Satraukumā par skolasbērnu tikumisko audzināšanu galvaspilsētas vadība ne vien drudžaini cenšas dabūt prom no naktskrogu skatlogiem savas sēžamvietas pavedinoši grozošās dāmas un no ielām – pilsētas viesu virzienā mērķēto plakātu nēsātājus. Gribētos arī ar padomju cenzūras vērienu uzlikt iemauktus klubu izklaides repertuāram. Rīgas papa rūpes par jaunās paaudzes morālo stāju un nesamaitātību būtu saprotamas (velti gan, Aksenoka kungs, domes iecerētos aizliegumus ar uzviju jau tagad “kompensē” internets!), bet pilnīgi neskaidra ir vēlme iejaukties izklaides vietu iekšējās lietās (striptīzklubus un tamlīdzīgas vietas galu galā neapmeklē bērni) un pat lemt par to pārvietošanu uz nomalēm, līdzīgi kā ar spēļu ellēm.
Vēl neizprotamāks ir ierosinājums izklaides iestādes attālināt no valsts, pašvaldības un izglītības iestādēm. Vai tiešām līdz šim ir novērots šādu iestāžu darbinieku pieplūdums naksnīgajās uzdzīves vietās uzreiz pēc darba laika beigām (pilsētas mēru “satraucošie” priekšnesumi sākas krietni vēlāk, tā ka likumsakarību saskatīt grūti), kas nākamajā dienā ietekmē darba kvalitāti vai arī darbinieki līdz vēlai naktij uzkavējas darba vietā un pa kabinetu logiem mēģina “ķīķerēt” minimāli apģērbtu dejotāju virzienā? Ko galu galā mainīs šādu izklaides iestāžu izlikšana no Vecrīgas, ja tā saucamo negatīvo tēlu rada nevis klubi, bet “pakalpojumu tirgus” uz ielām? To gan Aksenoka kungs pagaidām nesteidzas paskaidrot. Savukārt kriminālās struktūras šādu aizliegumu noteikšanas gadījumā varēs berzēt rokas. Paredzams, ka visai augstā pieprasījuma dēļ striptīzbāri un erotiskie šovi neizzudīs, lielākā daļa turpinās darboties pagrīdē. Bet Rīgas kungi sitīs paši sev uz pleca par augsti vērtējamu ieguldījumu sarkano lukturu izdauzīšanā un netiklību apkarošanā.
