«Zirgi ir tik skaisti, gudri un cēli, ar tiem kopā var just un mīlēt,» domā Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 9. klases skolniece Laura Endzele.
“Zirgi ir tik skaisti, gudri un cēli, ar tiem kopā var just un mīlēt,” domā Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 9. klases skolniece Laura Endzele. Viņa uzskata – vari būt laimīgs, kad ar zirgu izveidojies kontakts, jo ir patīkami, ja cilvēkam pakļaujas tik liels un brīnišķīgs dzīvnieks.
Laurai dzīvnieki patīk kopš bērnības. Patlaban viņa trenējas zirgkopības mācību centrā “Mušķi”, kur vismaz četras pēcpusdienas nedēļā pavada kopā ar Milānu – kopj, tīra, baro un trenē. Devītklasniece radošos darbus nereti saista ar zirgiem un ir pārliecināta, ka arī studijas pēc vidusskolas izvēlēsies saistītas ar zirgkopību.
Kad sāki aizrauties ar zirgiem?
Tie man patīk kopš bērnības. Jau četru gadu vecumā vecvecāku laukos Vilcē, kamēr zirgs ganījās, viņa mugurā varēju sēdēt visu dienu. Tas bija vecs darba zirgs Oskars, tālab viņam pret mani nebija pretenziju (smaida – red.). Pat kūtī man patika sēdēt rudā zirga ar baltu pierīti mugurā, ņemties un čubināties.
Kas notika ar Oskaru?
Oskars bija ļoti, ļoti vecs, tāpēc viņu pārdeva gaļas pārstrādei. Lai es nepārdzīvotu, man iestāstīja, ka viņš atdots čigāniem. Oskara likteni uzzināju tikai pēc kādiem pieciem vai sešiem gadiem.
Kāpēc tev patīk zirgi?
Grūti pateikt. Tie ir skaisti, gudri un cēli dzīvnieki. Ar viņiem var gan strādāt lauku darbus, gan doties izjādēs, kopā pārdzīvot un just. Laikam tas man arī zirgos visvairāk patīk – ar viņiem jāizveido kontakts.
Kad sāki nopietni trenēties?
Kad man bija 11 gadu. Divus gadus trenējos SIA “Princis”, bet pēc tam zirgkopības mācību centrā “Mušķi” Ozolniekos.
Cik stundu nedēļā velti treniņiem?
Tie man aizņem ļoti daudz laika. Uz “Mušķiem” dodos vismaz četras reizes nedēļā, treniņā paiet puse dienas.
Vai tas netraucē mācībām?
Savā ziņā traucē gan. Pēc treniņiem esmu nogurusi, nav vairs spēka neko darīt, bet pamazām pie šāda režīma esmu pieradusi. Ar zirgiem plānoju saistīt nākotni, tāpēc treniņi ir lietderīgi.
Kāda ir treniņu ikdiena?
Kad ierodos stallī, vispirms pārģērbjos, tad pie sava zirga boksa (novietnes) pienesu inventāru, lai dzīvnieku notīrītu. Tikai noteiktā laikā, ko nosaka trenere, zirgu apsegloju un vedu iesildīties. Treniņi notiek laukā vai manēžā speciālista klātbūtnē vismaz stundu, pēc tam, esot zirga mugurā, lieku tam aizsoļot uz stalli un nosegloju. Ja viņš ir slapjš, manos pienākumos ietilpst arī noberzēt dzīvnieku ar sienu. Audzēknim par savu zirgu jārūpējas, nākas uzkopt ģērbtuves, palīdzēt trenerei staļļa darbos. Ja trenējos brīvdienās, bieži vien dodos izjādēs pa mežu.
Kas ir pats grūtākais treniņos?
Laikam lielā atbildība par zirgu, ar ko trenējos. Lai iemācītos jāt, iegūtu dzīvnieka uzticību un izveidotu kontaktu, paiet ilgs laiks.
Tas ir arī fiziski smags darbs…
Man treniņi ir grūti gan fiziski, gan garīgi, jo vajadzīga liela pacietība – nepārtraukti zirgam jāliek kaut ko darīt, un tas nebūt nav viegli. Tomēr man šis process rada prieku, jo ar zirgu spēju sadarboties. Fizisko darbu atsver rezultāts, kad var pamanīt īstenotu treniņa mērķi – papildināt jātnieka un zirga kontaktu un prasmes.
Tu piedalies arī jātnieku sporta sacensībās. Kāds bijis labākais rezultāts?
Sacensībās esmu piedalījusies sešas reizes. Tās notiek dažādās Latvijas pilsētās, bet augstāko novērtējumu ieguvu jāšanas skolā “Temperaments” Rīgas rajonā. Tur mans un zirga kopdarbs iejādē tika novērtēts ar augstāko – pirmo – vietu.
Vai, tavuprāt, ir īpaša cilvēku kategorija, kam patīk zirgi?
Domāju, ka cilvēki, kam patīk zirgi, ir dažādi. Vieniem šie dzīvnieki ļoti patīk tikai tādā mērā, lai uz tiem paraudzītos un priecātos par to skaistumu. Patiesie zirgu mīļi ir tie, kas vēlas rumaku iepazīt tuvāk, darboties ar to un izrādīt savu mīlestību.
Vai esi kādreiz kritusi no zirga?
Jā, protams. Esmu pārliecināta – ja jātnieks no zirga nekad nav nokritis, viņš nav pietiekami kārtīgi strādājis. Pagaidām mani kritieni bijuši veiksmīgi. Kad sāku kārtīgi jāt, kritu tāpēc, ka nemācēju pareizi turēties zirga mugurā. To savukārt var apgūt krītot. Vēl novelties no dzīvnieka gadījās nevis tāpēc, ka zaudētu līdzsvaru, bet gan tādēļ, ka zirgs mani meta nost, jo liku viņam darīt ko tādu, ko rikšotājs nevēlas. Kritusi esmu daudzkārt, bet, par laimi, kaulu lūzumu nav bijis. Ir aizsitusies elpa un bijusi sastiepta kāja, tomēr tas mani nav atturējis no jāšanas. Tagad jau apmēra gadu neesmu kritusi, jo esmu iemācījusies kārtīgi turēties zirgā, taču domāju, ka kritienu būs vēl daudz.
Pastāsti kādu gadījumu, kad juti, ka zirgs tevi saprot.
Šādi gadījumi ir ikdiena. Reiz, kad biju bēdīga, radās vēlme aiziet pie zirga un izrādīt viņam, cik ļoti to mīlu, un pastāstīt par savām skumjām. Toreiz zirgs man pieglaudās, ļāva glāstīt sevi un bija mierīgs, no viņa plūda siltums. Viņa uzmanība lika saprast, ka zirgs jūt manas domas un mani izprot.
Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kas darbojas ar zirgiem?
Svarīgākais ir pacietība. Zirgu mīļotājam jābūt neatlaidīgam, konkrētam savos darbos, nosvērtam. Arī mūsu trenere Antra Grundmane ir neatlaidīga, treniņu laikā spēj būt ļoti nopietna, turklāt ar visiem saprotas ļoti labi. Viņa mūs trenē pat tad, ja laukā līst vai snieg. Viņa spēj strādāt jebkādā situācijā, jo vēlas, lai mēs visi būtu labi jātnieki.
Vai tu gribētu savu zirgu?
Agrāk šāda vēlme bija, taču tagad vairs (pagaidām) ne, jo “Mušķos” man piešķirta Milāna, ar kuru būtībā jāju tikai es. Esmu atbildīga par šo zirgu, mans pienākums ir viņu trenēt.
Ko plāno darīt nākotnē?
Vēlos studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē vai nu Veterinārmedicīnas, vai Lauksaimniecības fakultātē, kur zootehnikas studiju programmā var apgūt hipoloģiju. Nākotnē domāju strādāt par treneri un audzēt zirgus. Pieļauju, ka varētu kļūt arī par veterinārārsti.
Vai nebūtu grūti ārstēt zirgus, ja tie tev tik ļoti patīk?
Ir nedaudz savādi, piemēram, durt ar adatu zirgam vai kādam citam dzīvniekam, jo viņam taču sāp. Bet es to varu darīt, jo saprotu, ka tas viņam palīdz, ka tā būs labāk. Ja padomā no tāda aspekta, tad veterinārārsta profesija šķiet ļoti pozitīva.
