Šie desmit gadi man bija izvērtēšanas laiks. Gribas cerēt, ka manis sētā ticības sēkla nenonāca uz ceļa, kur to samīdīja, vai starp klintīm, kur tā nespēja laist saknes, bet palika cilvēku sirdīs.
“Šie desmit gadi man bija izvērtēšanas laiks. Gribas cerēt, ka manis sētā ticības sēkla nenonāca uz ceļa, kur to samīdīja, vai starp klintīm, kur tā nespēja laist saknes, bet palika cilvēku sirdīs,” tā uz diecēces un arī savas bīskapijas desmitgadi atskatās bīskaps Antons Justs.
1996. gada 25. martā pāvesta nuncijs pasniedza bulu, kurā apstiprināja, ka par Jelgavas diecēzes bīskapu tiek iecelts A.Justs. Šo brīdi var arī uzskatīt par Jelgavas katoļu diecēzes dzimšanas dienu. Jubilejas svinības jau sākušās – pirms dažām nedēļām bīskaps A.Justs, kā arī Domes pārstāvji un svētceļnieki devās uz Romu, kur tikās ar pāvestu Benediktu XVI, apmeklēja vairākus dievnamus un aizlūdza gan par Jelgavas ticīgajiem, gan Latviju. Netieši desmitgades atzīmēšana turpināsies līdz pat vasarai, kad Jelgavas katoļu katedrālei būs 100 gadu jubileja. Bīskaps pozitīvi novērtē to, ka mūsu baznīcas naktīs tiek izgaismotas. Tas liecinot, ka “Jelgava nav nekāds miestiņš”.
“Šajos desmit gados visi draudzes cilvēki man kļuvuši mīļi un it kā piepulcējušies plašajam radu pulkam,” uzskata bīskaps. Jāpiebilst, ka viņa radi mīt gan dzimtajos Varakļānos, gan daudzviet plašajā pasaulē. Piemēram, viena māsīca dzīvo Dublinā (Īrija) un kļuvusi par “latviešu krustmāti” – tie, kas, strādājot Īrijā, nonāk grūtībās, meklē viņas palīdzību.
Bīskaps neslēpj, ka viņam dzīvē veicies sastapt gaišus cilvēkus. Ne velti bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kas iesvētīja A.Justu priestera kārtā, un pāvests Jānis Pāvils II, kas viņu iecēla par bīskapu, ir ceļā uz pasludināšanu par svētajiem. Īpaši sirsnīgi vārdi tiek veltīti diecēzes priesteriem, kā arī jauniešiem, kas šajos desmit gados sākuši ceļu uz priesterību.
A.Justa devīze skan: “Lai viņiem būtu dzīvība!” “Dzīvība mūsu zemē jāatjauno caur mīlestību, cerību un ticību. Otrajā pasaules karā es redzēju, kā tā tiek iznīcināta, ir mazvērtēta, necienīta, tāpēc svarīgi atjaunot pamatu, uz kura garīgais cilvēks var veidoties. To ar dieva palīdzību un žēlastību centīšos darīt arī nākotnē,” piebilda bīskaps.
Par priesteri A.Justu iesvētīja 1960. gada 11. jūlijā Beļģijā, Svētā Benedikta mūku klosterī. “Svētais Benedikts ir manas priesterības aizbildnis. Prieks, ka esmu sagaidījis arī pāvestu, kas izvēlējies Benedikta vārdu,” atzina bīskaps. Pēc iesvētīšanas A.Justs turpināja studijas Austrijā, kalpojot vairākās draudzēs. Visvairāk atmiņā palikušas mises Alpu kalnu baznīcās, jo tur viņš ne tikai sastapis brīnišķīgus ticīgos, bet arī iemācījies slēpot. Pēc dažiem gadiem A.Justs pārcēlās uz dzīvi ASV, kur dzīvoja viņa vecāki. Tikai 1992. gadā garīdzniekam izdevās atgriezties Latvijā, kur viņš kļuva par Rīgas Garīgā semināra profesoru, bet vēlāk – rektoru.
A.Justs un bīskaps Brūmanis bija pirmie Latvijas bīskapi, kurus iesvētīja pāvests, tolaik Jānis Pāvils II, Romā.
