Man ir alerģija. Taču tā nav saistīta ar pavasara tuvošanos, tās nav ne iesnas, ne niezoši izsitumi no pērnajām Jāņu zālēm.
Man ir alerģija. Taču tā nav saistīta ar pavasara tuvošanos, tās nav ne iesnas, ne niezoši izsitumi no pērnajām Jāņu zālēm. Tā ir alerģija no telefona numuriem, kas sākas ar “+ 353”. Laikā, kad lielākā daļa Latvijas jauniešu pametuši dzimto pusi, šķiet, tikai retais nezina, ka tas ir Īrijas kods. Un tieši tāds numurs itin bieži “grezno” mana telefona ekrānu, jo kāds no tālās pasaules malas pamanās piezvanīt, lai sveiktu ar vārdiem: “Hei, vecīt, kas jauns Latvijā?!” Protams, cilvēki, kas zvana, ir ļoti labi paziņas, un man gribas ar viņiem pārrunāt pēdējā laika notikumus, taču tā vietā, lai izsmeļoši stāstītu, ka mums te, Latvijā, ziema negrib atkāpties un Jelgavā zibenīgos tempos uzcelts kārtējais lielveikals, es īsi noprasu: “Kad brauksi mājās uz visiem laikiem?” No vismaz pieciem “īriem” to zina tikai viens: “Maijā,” un atklāj, ka jūtas kā armijā, kad līdz dienesta beigām atlicis pavisam maz, tādēļ kalendārā skaita nevis nedēļas, bet dienas. Vēl sešdesmit astoņas…
Nu nesaprotu, kāpēc cilvēki brauc peļņā uz citu valsti. “Naudas dēļ,” viņi saka, un man kļūst mazliet dīvaini. Nezinu nevienu, kas būtu atgriezies ar milzīgu naudas žūksni, taču pazīstu tādus, kas, “atbraucis nobučot mammu” (lasi – atvaļinājumā uz pāris dienām), notrallinājis “visam mūžam” krāto vai, piemēram, mājupceļam naudu “nopelnījis” pa pastu – meitene no dzimtenes aizsūtīja. Protams, ir arī izņēmumi. Reti diemžēl.
Un tad vēl tā tēvzemes mīlestība. “Īrijā visi latvieši ir patrioti!” apgalvo mūsējie “īri” un kaļ plānus, kā uz tālo zemi aizgādāt brāļus, māsas, sievas un vīrus, bērnus un auklītes… Plašsaziņas līdzekļi nebeidz skandināt, ka mūsējie Īrijā ir nepareizas valsts politikas upuri, ka viņi dzimtenē netiek pienācīgi novērtēti… Avārijā Īrijā cieš puiši no Latvijas – ziņa numur viens vismaz pāris dienu, turklāt valdība apsver iespēju uz Īriju sūtīt savu policistu. Traģisks ceļu satiksmes negadījums tepat – “Pārgalvīgie jaunieši neizvēlējās ceļa segumam atbilstošu braukšanas ātrumu,” vēsta asā hronika, un avārija tiek aizmirsta. Varbūt skan ciniski, taču mani nepamet sajūta, ka mūsējiem ir tendence visu pārspīlēt. Turklāt pamatīgi. Taču tos, kas izvēlējušies pelnīt Īrijā, nenosodu. Tā ir viņu izvēle gluži tāpat kā manējā – strādāt Latvijā.
Runājot par to alerģiju… Ikreiz, kad zvana minētie “īri”, viņi neaizmirst mani uzaicināt ciemos – lidmašīnas biļetes esot lētas, turklāt pāris cigarešu bloku, un brauciens “iznāk pa nullēm”, ja vēlos, viņi varot arī ceļojumu “uzsaukt”. Sola man gan pavasari, gan pastaigu gar okeānu, gan neaizmirstamu kāpienu svētā Patrika kalnā… Bet tajos brīžos mani piemeklē alerģijas uzliesmojums, un vienīgais, ko varu pateikt, ir: “Hei, vecīt, labāk tiksimies Latvijā.
