Iespējams, ka mums, latviešiem, ir visizcilākie hokeja līdzjutēji. Es gan nekad par šiem dīvainajiem vīriem – ar ragiem un šņukuriem dekorētajiem bļauriem – pārāk augstās domās neesmu bijusi.
Iespējams, ka mums, latviešiem, ir visizcilākie hokeja līdzjutēji. Es gan nekad par šiem dīvainajiem vīriem – ar ragiem un šņukuriem dekorētajiem bļauriem – pārāk augstās domās neesmu bijusi. Man viņi vairāk saistījušies ar tādiem patriotiem, kas pēc septītā alus kausa un piektās čurāšanas stāsta citiem tautiešiem par saviem pagātnes varoņdarbiem, kas, protams, bijuši ļoti drosmīgi un mūždien beigušies ar uzvaru.
Šoreiz šos krāsainos tēlus “noķēru aiz dziesmas”, jo beidzamajā un neveiksmīgajā spēlē ar Kazahstānu hokejisti atbalstu guva vairs tikai dažu meitenīšu emocionālajā klātbūtnē, kas zināja būt klātesošas ne tikai uzvarā.
Stiprie onkuļi kaunējās, jo bija zaudējuši savu identitāti. (Kā tu cilvēks stāvēsi ar vājo?)
Viņi (pieraduši uzvarēt, tikpat kā paši būtu uz laukuma) joprojām nezina, ka zaudētāji ne vienmēr ir vāji, vismaz šāda līmeņa zaudētāji, ka zaudējums ir laba skola un jauna sevis sakārtošanas iespēja, lai reiz atkal gūtu uzvaras.
Līdzi jušana, īkšķa turēšana vai kā citādi nosaukta emocionāla līdzdalība ir nepieciešama. Tikai jāizvēlas – turēt līdz beigām vai demonstrēt vilšanos.
Hokeja laukumā ir līdzīgi kā citos “laukumos”, proti, vienā komandā satiekas vecā krievu hokeja (dzīves, administrācijas, vadības, politikas) skola ar jauno. Citās jomās šī parādība ir vairāk maskējusies un par jauno var uzdot to pašu veco.
Ikdienai nav olimpiādes statusa.
Spēlētājiem, ja vien tie uzvilkuši pareizo slidu pāri, dažkārt pat aplaudē.
