Sabiedrībās ar pārmērīgu nevienlīdzību, neizdevīgākajā stāvoklī esošie sliecas politisko sistēmu uzskatīt par netaisnīgu, neleģitīmu un pārāk labvēlīgu bagātajiem.
Sabiedrībās ar pārmērīgu nevienlīdzību, neizdevīgākajā stāvoklī esošie sliecas politisko sistēmu uzskatīt par netaisnīgu, neleģitīmu un pārāk labvēlīgu bagātajiem. Šāda nepatika pret politisko sistēmu stiprina arī korupcijas uztveri. Kāds ir pretkorupcijas politikas “status quo” Latvijā trīs gadus pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izveidošanas?
Jaunais birojs tā veidošanas laikā labākajā gadījumā bija pusgribēts bērns. Skatot cīņas pret korupciju rezultātus, tajā šī gribēšana “pa pusei” skaidri atspoguļojas. Nav tā, ka nekas nav darīts, bet neizdarības aizvien ir lielas. Par spīti dažu politiķu teiktajam, cik slikti ir bērt sev uz galvas pelnus, būšu kritisks, jo ticu, ka tieši kritika, nevis pašapmierināta priecāšanās, ir progresa dzinējspēks. Analizējot tiesu praksi kukuļņemšanas lietās no 2003. līdz 2005. gada pirmajiem mēnešiem, redzam, ka no 50 notiesātajiem reāla brīvības atņemšana piespriesta vien 16 personām. Var pamatoti norādīt, ka šo 50 vidū visai daudz ir tādu, kas pastrādājušas salīdzinoši maznozīmīgus nodarījumus, un ne katram jānonāk cietumā. Bet tiesu prakse 2005. gada otrajā pusē parādīja, ka nosacīts sods pienākas arī uzņēmējam, kas devis 45 000 latu kukuli korupcijas apkarotājam, un prokuroram, kas pieņēmis 10 000 ASV dolāru. Ņemot vērā kukuļošanas lielo kaitējumu, nosacīts sods šajās lietās nešķiet efektīvs, samērīgs un atturošs, kā prasa Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas 19. pants.
Latvijā ir aizmetņi nozīmīgu politiskās korupcijas lietu izmeklēšanā. Piemēram, kriminālvajāšana sākta pret desmit personām tā sauktajā digitālās televīzijas ieviešanas lietā, ko mēdz saistīt ar dažu no Latvijas politikā visietekmīgāko personu interesēm. Ģenerālprokuratūra ar tiesiskās palīdzības lūgumu mēģina šķetināt, iespējams, vēl vienu politiskās korupcijas lietu. Tomēr galu galā pienācis 2006. gads, un patiesi apjomīgas valsts sagrābšanas lietas tiesās aizvien nav redzētas.
Nespēju korupcijas novēršanai mobilizēt citas valsts institūcijas apliecina daudzu iestāžu nevarēšana vai nevēlēšanās izstrādāt kvalitatīvus pretkorupcijas pasākumu plānus un fakts, ka līdztekus KNAB tikai četras valsts iestādes pieprasījušas papildu līdzekļus pretkorupcijas pasākumu ieviešanai 2006. gadā. KNAB kā gandrīz vientuļā cīnītāja lomu pastiprina arī ietekmīgu institūciju pretošanās, kad birojs nāk klajā ar ierosinājumiem, kas korumpantu dzīvi apgrūtinātu, piemēram, priekšlikumu par iedzīvotāju vispārēju ienākumu un mantiskā stāvokļa kontroli, likumprojektu, kas ieviestu kārtību valsts un pašvaldību mantas iznomāšanā.
Analizēt pretkorupcijas perspektīvos uzdevumus ir nepieciešamība Latvijā kontrolēt iedzīvotāju mantiskā stāvokļa izmaiņas un politiskos interešu konfliktus, kur amatpersonu oficiālās intereses saduras ar viņu politisko partiju interesēm. Abi ir svarīgi jautājumi, jo skar ne tikai cīņu pret korupciju šaurā nozīmē, bet arī to, cik vispār leģitīma iedzīvotāju skatījumā būs Latvijas politiskā sistēma.
Piemēram, efektīva mantiskā stāvokļa kontrole kopā ar saprātīgu nodokļu sistēmu varētu panākt to, ka daļa bagāto ļaužu, kas līdz šim veiksmīgi izvairījušies no nodokļu maksāšanas, būtu spiesti lielāko daļu savas mantības atvēlēt sabiedrībai, kurā viņi dzīvo. Arī šis jautājums saistīts ar korupciju. Ir visai ticama hipotēze, ka sabiedrībās ar pārmērīgu nevienlīdzību, neizdevīgākajā stāvoklī esošie sliecas politisko sistēmu uzskatīt par netaisnīgu, neleģitīmu un pārāk labvēlīgu bagātajiem. Šāda nepatika pret politisko sistēmu stiprina arī korupcijas uztveri. Turklāt šī uztvere var pat nebalstīties zināšanās par konkrētām kukuļošanas vai amata ļaunprātīgas izmantošanas afērām. Un, ja korupciju skaidro vispārīgi – kā kaut kā samaitāšanu –, tad šī uztvere nav bez pamata.
Saīsināti no politika.lv
