Ja kāds no cilvēka nosacītajiem dzīves posmiem nav bijis pārāk iepriecinošs un atsevišķi atribūti par to uzjundī ne pārāk patīkamas atmiņas, no tiem vajadzības gadījumā iespējams viegli atbrīvoties.
Ja kāds no cilvēka nosacītajiem dzīves posmiem nav bijis pārāk iepriecinošs un atsevišķi atribūti par to uzjundī ne pārāk patīkamas atmiņas, no tiem vajadzības gadījumā iespējams viegli atbrīvoties.
Izgāzt vēl tautā saglabājušos niknumu pret daļu no padomijas paliekām Zemkopības ministrijas (ZM) augstceltnes jeb “skābbarības torņa” izskatā vēl pirms nedēļas aicināja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI). Pēc īslaicīgas situācijas izvērtēšanas minētās iestādes vadītājs Juris Dambis nonācis pie pārliecības, ka augstceltne pilnībā atbilst vidi degradējoša objekta pazīmēm, tādēļ tuvākajā laikā tiks veikti formālie priekšdarbi, lai galvaspilsētas vēsturisko centru – Vecrīgas – ainavu, daudzuprāt, maitājošo daudzstāvu celtni atzītu par nojaucamu.
VKPAI ar pilnu krūti piebalsojis arī tikko kā amatā apstiprinātais Rīgas galvenais arhitekts Jānis Dripe, piebilstot, ka ar šādu vērienīgu akciju – teju trīsdesmitgadīgās “arhitektūras kļūdas” (kuras renovācijā, starp citu, ik gadu tiek ieguldīta ar sešiem cipariem rakstāma summa) noārdīšanu – Latvija sev iegūtu lielisku (lai arī dārgu) publicitāti.
Notikušais lāgiem atgādina vēl aizvadītā gadsimta pēdējos gados izvērsto disputu par Okupācijas muzeju. Sabiedrības krējums no visām jomām neatkarīgi no sajēgas arhitektūras jautājumos steidza publiski dvest savu nepatiku pret “padomju laikus atgādinošo” pelēcīgo kastveidīgo būvi. Tomēr, par spīti saceltajai ažiotāžai, vairākas desmitgades pārdzīvojusī muzeja ēka ne vien palika savā vietā, bet izrādījās noderīga arī kādam savdabīgam pasākumam – tajā pēc labākajiem likteņa ironijas paraugiem vienkopus sanāca interesentu pulciņš, lai labi pavadītu laiku, stāstot pretpadomju anekdotes.
Izskatās, ka arī pašlaik ambīcijas gūst pamatīgu virsroku pār iespējām, un kaut minimāli līdz saimnieciskiem jautājumiem pagaidām aizdomājusies vien pati ZM, kuras pārraudzītās struktūras gana lielā skaitā atrodas tieši augstceltnē. Jo līdz šim ne ar pušplēstu vārdu nav minēts, kur, šādu vērienīgu plānu realizējot, izmitināt “skābbarības tornī” strādājošās valsts iestādes un privātos uzņēmumus, kopskaitā krietni virs piecdesmit. Verbāli pompozajai idejas propagandai priekšlikumi par materiālo nodrošinājumu gan pagaidām neseko. Vēl jo vairāk – neviens pat neriskē nosaukt summu, kas būs nepieciešama augstceltnes nojaukšanai, tomēr nav šaubu, ka šādas idejas realizācijai valstij nāktos uzkārt kaklā ievērojamu finansiālo slogu.
Uz kopējā fona ievērību pelna arī kultūras ministres Helēnas Demakovas solījums “atbalstīt visas VKPAI iniciatīvas, kas vērstas uz to, lai padomju un jaunāko laiku monstri pazustu no Rīgas pilsētas ainavas”. Izrādās, līdz šim ministrei, braucot pār Vanšu tiltu un ieraugot “skābbarības torni”, nācies sarkt kā jaunai meitai zaļumballē. Tā kā pilsētas ainava neaprobežojas tikai ar Vecrīgu, bet augstu vai citādi masīvu celtņu (kuru iederība attiecīgajā vidē bieži vien ir diskutējams jautājums) pēdējos gados saradies ne mazums, vietā jautājums, kādi tad turpmāk būs noteicošie kritēriji, lai celtni atzītu par videi piemērotu vai, tieši otrādi, degradējošu un nojaucamu.
Var jau būt, ka censoņiem uzsmaida veiksme piesaistīt kādu labdari, kam padodas spridzināšana. Kā deviņdesmitajos gados, ar biszāļu krāvumu palīdzību atbrīvojoties no Skrundas lokatora nepabeigtā dzelzsbetona monstra. Pilnai laimei vēl tikai jāpiesaista ar komerciālu ožu apveltīti Holivudas kinoļaudis. Kazi, varbūt var nošaut divus zaķus, ar pirotehnisku grāvienu atpelnot kaut daļu nojaukšanas izdevumu. Tas gan tikai pārdrošs pieņēmums.
