Kā dzīve rit Jelgavai un Šauļiem draudzīgajā Pērnavas rajonā pie kaimiņiem igauņiem? Kādas tur ir tūrisma iespējas? Kā ziemā izskatās jūra?
Kā dzīve rit Jelgavai un Šauļiem draudzīgajā Pērnavas rajonā pie kaimiņiem igauņiem? Kādas tur ir tūrisma iespējas? Kā ziemā izskatās jūra? Šie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem centāmies atbildēt latviešu un lietuviešu žurnālistu kopīgajā ekspedīcijā uz Kihnu salu februāra pēdējā svētdienā.
“Brauciet, ceļš ir vaļā,” tā man atbildēja Kihnu salas pašpārvaldē, kad februāra sākumā turp zvanīju un jautāju, vai iespējams uz šo Rietumigaunijas salu aizbraukt pa autoceļu. “Ledus ir biezs, vienīgais traucēklis varētu būt sniegs, taču tā šogad maz,” igauņu vīrs piebilda. Jāpaskaidro, ka 12 kilometru garais ledus ceļš Rīgas jūras līča ziemeļaustrumos, kas savieno Kihnu salu un Lielo zemi, izveidojas ne gluži katru ziemu. Taču šā janvāra sals bija pietiekami stiprs, lai jūra pārklātos ar vairāk nekā 25 centimetru un vietām pat pusmetru biezu ledus kārtu. Protams, smagā sniega tīrīšanas tehnika šai ledus trasei nav paredzēta. Tādēļ braucējiem uz Kihnu bīstami ir puteņi, kas var aizvilkt ciet jūrā iebrauktās automašīnu sliedes.
Cik latviešu prot lietuviski vai igauniski?
Kad pirms pāris nedēļām Šauļu kolēģi bija atbraukuši uz Jelgavu, lai gatavotu rakstus par mūsu novadu, “Zemgales Ziņu” redakcijā uz brīdi aprunājoties, ieminējos, ka kaut kad Šauļu un Jelgavas žurnālistiem vajadzētu kopīgi aizbraukt uz mūsu trešo Baltijas sadraudzības pilsētu Pērnavu. Turklāt šoziem uz Kihnu (sala atrodas Pērnavas rajonā) vajadzētu būt ledus ceļam. Nijole Koskiene šo manu vispārīgo ieceri uztvēra ļoti konkrēti. Pēc dažām elektroniskā pasta vēstulēm jau viss bija norunāts. Tā agrā rītā, satikušies Jelgavā pie Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrāles, devāmies uz ziemeļiem.
Vēl tikai kāda doma, ko pirms pāris gadiem Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā sarunā ar lasītājiem izteica somu rakstnieks un žurnālists Juka Rislaki (grāmatas par ģenerāli Krišjāni Berķi autors). Proti, Rislaki brīnījās, kāpēc tik maz latviešu runājot lietuviski un igauniski, kā arī otrādi. No jūras ziemeļu krasta raugoties, somiem izskatās, ka baltiešiem vajadzētu būt vienotākiem. Lietuviešu valoda Jelgavā gan ir zināmā apritē, to pat bērniem māca “Jundā”. Taču ar ziemeļu kaimiņu saprašanu ir problemātiskāk. Man šķiet, ka mūsu pilsētā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt igauņu valodas pratējus. Un droši vien Šauļos šajā ziņā nav labāk. Taču, ja braucam pie igauņiem uz nomaļu salu, gan ļoti būtu vēlams, lai vismaz kāds no mūsu lietuviešu un latviešu žurnālistiskās ekspedīcijas dalībniekiem saprastu kaut ko vairāk nekā “tere, tere” (tradicionālais igauņu sveiciens). Ar pirkstiem rādoties, jau nekādu prātīgo rakstu neuztaisīsi. Taču te atkal veicās. Palīdzību neatteica Jelgavas sportistiem un arī LLU studentiem labi pazīstamā ārste un pasniedzēja Anda Zvīgule. Studējot Tartu universitātē sporta medicīnu, Anda dziedāja augstskolas korī, un ar to viņai pietika, lai iemācītos igauņu valodu. Pirms došanās šajā ceļojumā viens otrs bija mēģinājis Andai iebilst. “Ja nu ledus zem automašīnas svara sāk plaisāt! Ja ielūst…” Bija zināma psiholoģiskā barjera. Taču galu galā mēs visi paļāvāmies uz igauņu salinieku saprašanu. Ja ziemeļu kaimiņi uzskata, ka ceļš ir drošs un paši pa to brauc, tad ko mums kautrēties! Ja zemes ceļa beigās jūras krastā būtu nolikts “ķieģelis”, tad, protams, tālāk – ne metru.
Draudzīgais “Pērnavas Pastnieks”
Agrajā rītā ceļš līdz igauņu robežām pagāja ātri. Saulkrastos lietuviešu kolēģi priecīgi saskatījās. Viņi atklāja, ka latviešiem ir pilsētiņa, kuras nosaukums (ar dažiem noapaļojumiem) ir tāds pats kā viņu avīzei “Šauļu Kraštas” (tulkojumā “Šauļu novads”). Ziemas saulītei ceļoties augšup, temperatūra tomēr palika turpat lejā – pie mīnus astoņiem grādiem –, “Ziņu” “opelim” uz brīdi pamanījās aizsalt stiklu tīrāmā šķidruma vads. Tas arī mūsu ceļojumā bija vienīgais negadījums, ko visai drīz pie robežpunkta Ainažos šoferim un fotogrāfam Krišjānim Grantiņam izdevās novērst. Pērnavā mūs sagaidīja igauņu redakcijas “Pärnu Postimees” (tulkojumā – “Pērnavas pastnieks”) kolēģe Ira Ligasta. Viņa apjautājās, kā iet Jelgavas avīzes redaktoram Igoram Movelam. Diemžēl nezināju, ko atbildēt, jo šis mūsu izcilais atmodas laika darbinieks žurnālistikas laukā un Jelgavas sabiedrībā nav manīts jau gadus desmit. Taču no igaunietes jautājuma varēja spriest par ko citu. Proti, Pērnavas, Jelgavas un Šauļu žurnālistu brālīgie profesionālie kontakti ļoti prasās pēc atsvaidzināšanas.
Pēc mazas “preses konferences” kafejnīcā pie Pērnavas teātra pirmā žurnālistiskā veiksme. I.Ligaste mūs aizveda uz Pērnavas Jaunās mākslas muzeju, kur mums veicās satikt šīs iestādes direktoru – plaši pazīstamo igauņu kino dokumentālistu, tagad arī UNESCO ekspertu un Igaunijas parlamenta deputātu Marku Sosāru.
Sosārs Pērnavā spēj vienot tūkstošus
Neplānotai intervijai viņam nebija laika, tomēr gluži neviļus mums izdevās apmēram stundas ceturksni aprunāties. Jāpiebilst, ka M.Sosārs par Kihnu uzņēmis divas starptautiskos konkursos augstu novērtētas filmas (“Kihnu sievas” 1979. gadā un “Kihnu vīri” 1985. gadā). No 2001. līdz 2003. gadam viņš pat bija ievēlēts par Kihnu pašpārvaldes vadītāju. Taču šoreiz Sosārs par salu tikpat kā nerunāja. No viņa teiktā varēja just, ka Pērnavā sācies tāds kā “ziemas karš”, kura dēļ apdraudēts arī mākslas muzejs – Sosāra lolojums divpadsmit gadu garumā. 2005. gadā ievēlētā pilsētas dome nule pieņēmusi lēmumu par šīs ēkas (tur agrāk atradās Pērnavas partijas komiteja, un tas ir pašvaldības īpašums) privatizāciju, kas muzejam nozīmē ēkas zaudēšanu. Liela pilsētas sabiedrības daļa, kā arī Sosāra cienītāji un atbalstītāji ārpus Igaunijas tam pretojas.
“Šajā muzejā ieguldīts ap pieciem ar pusi miljoniem igauņu kronu, tostarp arī ES nauda, un mums ir vēl projekti, lai šo ēku pilnībā pārtaisītu par muzeju. Tomēr “nacistiskā” pilsētas administrācija grib šo muzeju iznīcināt. 1933. gadā nacistus arī bija grūti apstādināt, tādēļ kultūras, mākslas un zinātnes cilvēki no Vācijas aizbrauca. Šī lieta ir tikpat bīstama kā putnu gripa, un to noteikti vajag kaut kā ierobežot,” ar acīmredzamu ironiju runāja M.Sosārs. Par divdesmit piecus gadus vecā no Tallinas atnākušā centristu partijas biedra Pērnavas mēra Marta Visitama politiskajiem uzskatiem neņemos dziļāk spriest. Taču M.Sosārs minēja konkrētu datumu, kad pirms pusotra gada vienā no igauņu nacionālajām avīzēm bija publicēta bilde, kur naciķu virsnieka formā nofotografējies šis M.Visitams. Varētu domāt, ka kaut kas velk uz politiskām spekulācijām par Otrā pasaules kara tēmu, kas diemžēl mums nav sveša. Centristu elektorātā ievērojama daļa ir vecākās paaudzes igauņi.
Interesanti, ka arī M.Sosārs parlamenta vēlēšanās bijis tajā pašā Edgara Savisāra centristu partijas listē. Taču pēc ievēlēšanas viņš kopā ar astoņiem kolēģiem no šīs partijas aizgāja un kļuva par neatkarīgo deputātu. Viņš to pamato ar faktu, ka E.Savisārs no ES atbalstītājiem pārmeties pie eiroskeptiķiem, kas esot kvalificējama kā nodevība pret vēlētājiem. “Ja kādam pret mani ir naids, tad to nevajag atmaksāt muzejam, mākslas cilvēkiem,” piebilst M.Sosārs.
Par Pērnavas lielāko problēmu viņš uzskata sabiedrības mietpilsonību un provinciālismu. Vēsturiski tur neesot bijusi neviena augstskola, tādēļ cilvēki izsenis orientēti uz apkalpošanu. Iedzīvotāju grupa, kas sevī nes kultūru un garīgumu, esot samērā maza. “Viņi nesaprot, kā es šeit 12 gadu esmu strādājis bez mērķa kaut ko nopelnīt,” saka M.Sosārs. Vīlande piedāvājot visu muzeja ekspozīciju pārvest pie sevis, taču vismaz pagaidām viņš tam negatavojas. Tiek rakstītas petīcijas, vēstules autoritātēm kultūras jomā citur pasaulē, lai Pērnavas Jaunās mākslas muzejs pastāvētu. Pērnavas pilsētas Pilsoņu savienība, kas aiz Sosāra stāv, jau vairākus gadus cīnījusies par pilsētas vēsturiskās apbūves, piejūras parka un ielu saglabāšanu. Savākt tūkstoti parakstu kultūras un vēsturisko vērtību aizstāvībai Pilsoņu savienībai esot vienkārša lieta. Iedomājoties jelgavnieku salīdzinoši mierīgo dzīvīti, tas liekas kā fantastika. Pie mums viss ir puslīdz kārtībā. Tikai nu viens otrs attapies, ka bērni līdz skolai netiek, nepaejot garām divām trijām “spēļu ellēm” un pilsētas centrs “piekrauts” ar bezveidīgām “lielveikalu kastēm”. Pērnavas centrā majestātiski stāv teātris, un nekādus “zelta teļa mēslus” tam tuvumā nemana.
Žurnālista darba ētika prasa, lai emocionāli jutīgos jautājumos tiktu uzklausītas vairākas iesaistītās puses. Jauno Pērnavas galvu M.Visitamu mēs tosvētdien, loģiski, nesatikām. Taču dažas stundas vēlāk Kihnu salā intervējām vietējās pašvaldības vadītāju un uzņēmēju Anneli Akermani, kas atzīst, ka ir opozīcijā M.Sosāram. Viņa teica: “Sosārs nav praktisks un grib, lai viss paliktu tā, kā bija agrāk. Taču cilvēki domā par attīstību.”
Turpinājums sekos
